Integrācijas politika Latvijā: daudzpusīga pieeja [12.01.2010] |
|
|||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā, integrācijas politika ir bijis viens no vadošajiem jautājumiem valsts iekšējās lietās. Piecdesmit padomju varas gadi ir atstājuši spēcīgu ietekmi uz Latvijas sociālo, demogrāfisko un ekonomisko attīstību. Taču Latvija, ievērojot tiesiskumu, cilvēktiesības un starptautisko praksi sekmīgi risina šī mantojuma radītās problēmas. Sabiedrības integrācija notiek, veiksmīgi sadarbojoties Latvijai ar starptautiskajām cilvēktiesību organizācijām. Latvija ir ratificējusi vairākus nozīmīgus cilvēktiesību dokumentus un, gatavojot likumprojektus, konsultējusies ar starptautisko cilvēktiesību ekspertiem. Tas ir palīdzējis panākt Latvijas likumdošanas un prakses pilnīgu atbilstību starptautiskajiem standartiem. Sabiedrības integrācijas politikai ir liela nozīme, jo īpaši kopš Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts. Īstenojot stabilu un pamatotu politiku integrācijas un mazākumtautību jautājumos, Latvija ir pierādījusi savu spēju būt par uzticamu partneri, veidojot vienotu Eiropu. Ir daudz piemēru, kas apliecina veiksmīgu sabiedrības integrāciju Latvijā. Tālāk ir aprakstīti būtiskākie notikumi un faktori integrācijas jomā.
Etniskais sastāvs un mazākumtautību kultūras identitātes veicināšana Latvijas sabiedrība ir multietniska. Gadsimtu gaitā veidojās latviešu nācija, kurai līdzās pastāvēja vācbaltiešu, krievu, ebreju, poļu, kā arī igauņu un lietuviešu kopienas. Lielākajās pilsētās, sevišķi Rīgā, veidojās multikulturāla vide. Lai arī starp šeit dzīvojošām tautībām pastāvēja ekonomiskās un sociālās atšķirības, tās nekad nepārauga etniska rakstura konfliktos. 20. gadsimta 20. – 30. gados mazākumtautības (krievi, ebreji, vācbaltieši, baltkrievi, lietuvieši u.c.) Latvijā bija ceturtā daļa no iedzīvotājiem. Latvijas Republika garantēja mazākumtautībām kultūras autonomiju. Vairākas tautības bija pārstāvētas Saeimā ar nacionālo partiju deputātiem. Mazākumtautības aktīvi izmantoja tām garantētās iespējas dibināt nacionālās skolas, biedrības, organizācijas, kultūras iestādes, izdot presi dzimtajā valodā. No Eiropas valstīm tikai Latvija un Igaunija par valsts līdzekļiem plaši finansēja mazākumtautību izglītošanos dzimtajā valodā. Pēc Otrā Pasaules kara Padomju Savienības politikas rezultātā Latvijas teritorijā gan brīvprātīgi, gan piespiedu kārtā iebrauca aptuveni 1,5 miljons cilvēku no dažādiem Padomju Savienības reģioniem. Aptuveni puse no tiem palika uz dzīvi Latvijā. Tas radīja būtiskas izmaiņas etniskajā situācijā. 1989. gadā latviešu skaits Latvijā bija sarucis līdz 52% (salīdzinājumā ar 1935. gadu, kad latviešu skaits bija 77%). Atjaunojoties Latvijas valstiskumam 1991. gadā, tika atjaunotas arī pie minoritātēm piederošu personu tiesības un uzsākta PSRS laika ieceļotāju naturalizācija un integrācija Latvijas sabiedrībā. Sabiedrības integrācija izvirzījās Latvijas valdības prioritāšu priekšplānā. Latvijas iedzīvotāji sadalījumā pēc nacionālā sastāva (saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Iedzīvotāju reģistra datiem uz 07.10.2009.)
Latvijas Republikas Satversmē ir nostiprināts pamatprincips, ka personām, kas ir mazākumtautību pārstāvji, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību. Šī principa tālāka īstenošana noteikta 1991. gada likumā "Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju". Minētā likuma normas paredz, ka Latvijas Republikas valsts institūcijas sekmē materiālo apstākļu radīšanu Latvijas teritorijā dzīvojošo nacionālo un etnisko grupu izglītības, valodas un kultūras attīstībai, paredzot tam valsts budžetā noteiktas summas. Jau vairākus gadus sabiedrības integrācijas jomā tiek izstrādātas un sekmīgi īstenotas vairākas valsts programmas, ir izveidota sistēma valsts atbalsta sniegšanā mazākumtautībām un to nevalstiskajām organizācijām, lai saglabātu mazākumtautību kultūras mantojumu un identitāti, veicinātu toleranci un starpkultūru dialoga attīstību. 2000. gada Latvijas tautas skaitīšanas dati rāda, ka latviešu valoda ir dzimtā 58,2% iedzīvotāju. Par tādu to ir atzinuši 95,6% latviešu, 42,5% Latvijā dzīvojošu lietuviešu, 39,2% igauņu. Krievu par savu dzimto valodu uzskata 39,6% iedzīvotāju (tai skaitā 79,1% ebreju, 72,8% baltkrievu, 67,8% ukraiņu, 57,7% poļu). Latviešu valodas prasmju līmenim sabiedrībā ir tendence uzlaboties, īpaši mazākumtautību jaunajā paaudzē. Statistikas dati liecina, ka 1990. gadu beigās apmēram 40% respondentu 15 līdz 34 gadu vecuma grupā ir atbildējuši, ka viņu latviešu valodas prasmes ir labas (var brīvi sazināties latviski), 2004. gadā 65%, bet 2008. gadā jau 73% respondentu šajā vecuma grupā uzskatīja, ka latviešu valoda ir apgūta labā līmenī. 2008. gadā bija vērojamas vēl vairākas pozitīvas tendences - paplašinājās latviešu valodas lietojums dažādās dzīves sfērās, it īpaši publiskajā telpā, kā arī labvēlīgāka kļuva mazākumtautību pārstāvju attieksme pret latviešu valodas lietojumu. No šāda viedokļa raugoties, pozitīvi vērtējami valsts valodas politikas īstenošanas rezultāti. Tai pašā laikā redzams, ka valsts valodas lietojums stabilizējas formālajā vidē, tur, kur tās lietošanu nosaka likums, taču situācijās, kad valodu izvēle ir paša indivīda rokās, priekšroka tiek dota dzimtajai valodai.
Latviešu valodas apguves programma Veiksmīga sabiedrības integrācija prasa gribu un gatavību mācīties latviešu valodu. Pusgadsimtu ilgajā Padomju okupācijas laikā simtiem tūkstošu cilvēku brauca no tāliem Padomju Savienības reģioniem uz Latviju, lai strādātu. Daudzi no viņiem neiemācījās latviešu valodu un tādēļ nespēja integrēties vietējā sabiedrībā. Taču kopš Latvijas neatkarības atgūšanas latviešu valodas loma pastāvīgi un konsekventi mainās, un tā kļūst par sabiedrības sociālās un nacionālās vienotības pamatfaktoru. Latviešu valodas prasme sekmē nelatviešu sabiedrisko, kultūras, ekonomisko un politisko integrāciju, kā arī ceļ viņu konkurētspēju darba tirgū. Valsts programmā "Sabiedrības integrācijas programma"(2001) norādīts, ka latviešu valoda Latvijā ir sabiedrības integrācijas līdzeklis. Kā arī norādīts: "Integrācija notiek, visiem Latvijas iedzīvotājiem aktīvi iesaistoties Latvijas sabiedrības dzīvē. Integrēta ir tāda sabiedrība, kurā cittautieši brīvi pārvalda latviešu valodu, ir pārvarējuši atsvešinātību no latviešu kultūras vērtībām un iesaistījušies Latvijas sabiedrības kopīgo mērķu īstenošanā, kurā tiek nodrošinātas cittautiešu tiesības saglabāt savu dzimto valodu un kultūru." 1995. gadā valdība izveidoja Latviešu valodas apguves valsts programmu. Ar tās administrēšanu kopš 2004. gada 12. oktobra nodarbojās Latviešu valodas apguves valsts aģentūra (LVAVA), kas savukārt ar 2009. gada valdības lēmumu ir reorganizēta par Latviešu valodas aģentūru (LVA). Latviešu valodas apguves programmu var uzskatīt par vienu no veiksmīgākajiem sabiedrības integrācijas projektiem. Regulāri veiktās aptaujas liecina, ka programmas īstenošanas laikā latviešu valodas prasme mazākumtautību pārstāvjiem ir paaugstinājusies un arī interese mācīties latviešu valodu ir palielinājusies. Ar Latvijas valdības un starptautisko atbalstītāju palīdzību Latviešu valodas apguves programma piedāvāja bezmaksas valodas kursus dažādu specialitāšu darbiniekiem, kuriem latviešu valodas prasmes ir nepieciešamas darba pienākumu veikšanai, piemēram, policistiem, skolotājiem, pašvaldību un medicīnas darbiniekiem. Kopš 2004. gada, kad programmā iesākto turpināja LVAVA un tagad LVA, īpaša vērība tiek pievērsta jaunai mērķauditorijai - mazākumtautību skolēnu vecākiem. Latviešu valodas kā otrās valodas apguves (LAT2) kursi šajā sabiedrības grupā ir ļoti pieprasīti, tie ne tikai palīdz apgūt latviešu valodu, bet arī sniedz vecākiem daudz lielāku izpratni par valstī īstenoto izglītības reformu, tuvina tos skolai un arī saviem bērniem, kuriem jau ir pietiekami labas latviešu valodas prasmes. Kopumā kopš dibināšanas aģentūra ir nodrošinājusi latviešu valodas kursus vairāk nekā 82 000 personu. Vairāk nekā 100 000 personu ir izmantojuši mācību materiālus, kas izstrādāti Latviešu valodas apguves valsts programmas darbības laikā. Īpašs atbalsts tika un tiek nodrošināts mazākumtautību izglītībai. Ir izveidoti mācību līdzekļu komplekti latviešu valodā 1.–9. klasei, mācību līdzekļi bilingvālajā izglītībā, metodiskie līdzekļi latviešu valodas un bilingvālo mācību skolotājiem. Skolotājiem ir iespēja pilnveidot savu profesionālo kompetenci daudzveidīgos tālākizglītības kursos gan latviešu valodas un literatūras apguvē, gan bilingvālo mācību īstenošanā. No 2006. līdz 2008. gadam, īstenojot ESF projektu "Latviešu valodas kā valsts valodas apguve vidējās izglītības pakāpē", tika izglītoti latviešu valodas kā otrās valodas un bilingvālo mācību skolotāji vidusskolās, izdoti mācību un metodiskie materiāli vidusskolas skolotājiem un skolēniem, organizētas dažādu skolu skolotāju, vecāku un bērnu sadarbības nometnes, veicināti skolu savstarpējie kontakti. LVA turpina izdot zinātniski metodisko žurnālu "Tagad", kurā tiek publicēti pētījumi par valodas apguves un starpkultūru jautājumiem, kā arī sniegts atbalsts latviešu valodas kā otrās valodas un bilingvālo mācību metodikā.
Mazākumtautību izglītība 1998. gadā pieņemtais Izglītības likums ir pamats valodu apguves jautājuma sakārtošanai skolās, kas īsteno mazākumtautību programmas. Likums nosaka, ka "mazākumtautību izglītības programmās papildus iekļauj attiecīgās etniskās kultūras apguvei un mazākumtautību integrācijai Latvijā nepieciešamo saturu". Izglītības un zinātnes ministrija ir izstrādājusi četras mazākumtautību mācību paraugprogrammas, kuras atšķiras ar stundu skaitu mazākumtautību valodās. Skolas var izvēlēties vienu no šīm četrām programmām vai arī izstrādāt savu mācību programmu. Sākot ar 2004. gada septembri, mācību priekšmetu skaits, kuri valsts un pašvaldību vispārējās izglītības mācību iestādēs tiek apgūti latviešu valodā, palielināts no trīs uz pieciem. Līdz pat 40% no visiem mācību priekšmetiem joprojām tiek mācīti mazākumtautību valodās. 2001. gadā nodibinātā Konsultatīvā padome mazākumtautību izglītības jautājumos palīdz uzturēt dialogu starp Izglītības un zinātnes ministriju, studentiem un skolotājiem mazākumtautību skolās, kā arī ar skolēnu vecāku organizācijām un nevalstiskajām organizācijām. 2004. gada jūlijā konstruktīvam dialogam ar sabiedriskajām organizācijām tika izveidota īpaša darba grupa ar Latvijas Krievu mācībvalodas skolu atbalsta asociācijas (LAŠOR) deleģētiem pārstāvjiem. Tās mērķis - sniegt atbalstu mazākumtautību izglītības programmu paraugu pilnveidei, ievērojot mazākumtautību pārstāvju viedokli un tādējādi veicinot mazākumtautību aktīvu dalību izglītības veidošanā un attīstībā. Dialoga veicināšanā ir iesaistījies arī sabiedriskās politikas centrs "Providus", ar kura atbalstu 2004. gada septembrī tika organizēts Piektais sabiedriskās politikas forums Integrācija un mazākumtautību izglītība, 2006. gadā konference Nacionālo minoritāšu loma Latvijas vēsturē un seminārs Šķēršļi sabiedrības integrācijai: rašanās cēloņi un pārvarēšanas iespējas. 2009. gadā "Providus" turpināja aktīvi iesaistīties debatēs par integrācijas politiku Latvijā un 16.–17. novembrī rīkoja konferenci "Integrācijas politikas neskaidrā nākotne Centrālajā un Austrumeiropā". Latviešu valodas kā otrās valodas mācību metodiku savas vizītes laikā pozitīvi novērtējis arī EDSO Augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos Rolfs Ekeuss (Rolf Ekéus). Viņš norādīja uz nepieciešamību palielināt latviešu valodas izmantošanas apjomu mācību procesā valsts finansētajās vidusskolās, ņemot vērā latviešu valodas kā oficiālās/valsts valodas statusu. Komisārs ir uzsvēris, ka Latvijai ir ne vien tiesības, bet pienākums ieviest reformu. Valsts centralizēto eksāmenu rezultāti liecina, ka 2008./2009. mācību gadā eksāmenu rezultāti ir līdzīgi gan izglītības iestādēs, kas īsteno izglītības programmas ar latviešu mācībvalodu, gan arī izglītības iestādēs, kas īsteno mazākumtautību izglītības programmas. Skolēni pēc savas izvēles var izvēlēties centralizēto eksāmenu darbu aizpildīšanas valodu un dati liecina, ka 60% mazākumtautību skolēnu centralizēto eksāmenu darbus ir izvēlējušies kārtot latviešu valodā, kamēr 40% krievu valodā. Tas nozīmē, ka veiktās izmaiņas mazākumtautību izglītības programmās saistībā ar mācību priekšmetu apguves valodu un valsts pārbaudes darbiem nav būtiski ietekmējušas skolēnu mācību sasniegumus.
Valsts valodas likums Lai aizsargātu un veicinātu latviešu valodas kā valsts valodas lietojumu, 1999. gadā tika pieņemts Valsts valodas likums. Kā norādīts likuma 1. pantā, tā mērķis ir nodrošināt:
Likums tika izstrādāts sadarbībā ar ekspertiem no EDSO un Eiropas Padomes, tādējādi nodrošinot tā atbilstību starptautisko cilvēktiesību standartiem. Par likuma pieņemšana atzinīgi ir izteicies EDSO Augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos un Eiropas Savienības prezidentūra. Likums stājās spēkā 2000. gadā.
Pilsonība Pilsonība ir personas noturīga tiesiska saikne ar valsti. Latvija nodrošina taisnīgu un objektīvu pilsonības iegūšanu, ieviešot 1994. gadā pieņemto Pilsonības likumu un citus atbilstošus normatīvos aktus. Statistikas dati 2009. gada oktobrī liecina, ka vairāk nekā 82 % Latvijas iedzīvotāju ir Latvijas pilsoņi, savukārt praktiski visi atlikušie 18% Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju var kļūt par tās pilsoņiem. Likums paredz pilsonības piešķiršanu viena gada laikā, taču prakse rāda, ka šī procedūra parasti ilgst aptuveni sešus mēnešus. Izstrādājot normatīvos aktus, kas saistīti ar pilsonības jautājumiem, Latvija vienmēr ņem vērā starptautisko cilvēktiesību organizāciju sniegtās rekomendācijas (tai skaitā ANO, Eiropas Padomes un EDSO). Šīs organizācijas ir apliecinājušas, ka Latvijas pilsonības likumdošana atbilst vispārējiem demokrātijas un cilvēktiesību principiem. Arī grozījumi attiecīgajā likumā tika veikti, konsultējoties ar ekspertiem no Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas un Eiropas Padomes. Par grozījumiem Pilsonības likumā Latvijā 1998. gadā ir rīkots arī referendums, kurā tika atbalstīta likuma tālāka liberalizācija. Kopš naturalizācijas procesa sākuma 1995. gada 1. februārī līdz 2009. gada 31. oktobrim ar Ministru kabineta rīkojumu Latvijas pilsonība piešķirta 132 476 personām. Šajos gados visbūtiskāk naturalizācijas iesniegumu skaita pieaugumu ir ietekmējusi Pilsonības likuma liberalizācija 1998. gadā, kā arī Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai un NATO 2004. gadā. Ar Ministru kabineta rīkojumu Latvijas pilsonībā uzņemto personu skaits Kopš naturalizācijas procesa sākuma šādā kārtībā par Latvijas pilsoņiem kļuvuši vairāk nekā 70 dažādu tautību pārstāvji. Vislielāko īpatsvaru veido krievu tautības iedzīvotāji – vairāk par 60%. Kopā no valstī dzīvojošiem 623 876 krievu tautības iedzīvotājiem Latvijas pilsoņi ir 58.9% jeb 367 435 personas. Vairākkārt noteikti atvieglojumi naturalizācijas pārbaužu kārtībā. Tie, kuri apguvuši mazākumtautību izglītības programmas un noteiktā līmenī ir nokārtojuši centralizētos latviešu valodas un literatūras eksāmenus, ir atbrīvoti no valodas eksāmena naturalizējoties. Savukārt, pretendenti, kuri sasnieguši 65 gadu vecumu, valodas prasmes pārbaudē kārto tikai pārbaudes mutvārdu daļu. 2001. gadā valdība par trešdaļu samazināja pamata naturalizācijas nodevu un paplašināja to personu loku, kurām tiek piemērota samazinātā nodeva, tādējādi padarot naturalizācijas procesu pieejamāku personām ar zemiem ienākumiem. 2003. gadā valdība nolēma vēl paplašināt to personu loku, kurām ir samazināta naturalizācijas nodeva. Statistika liecina, ka 41% no visiem naturalizācijas pretendentiem maksā samazināto nodevu vai ir atbrīvoti no tās vispār. Bērni, kas piedzimuši nepilsoņu ģimenēs pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā, var iegūt Latvijas pilsonību atzīšanas kārtībā, ja viņu vecāki to vēlas. 2004. gadā Latvijas valsts institūcijas izsūtīja vēstules 15 000 to vecāku bērniem nepilsoņiem, kas dzimuši Latvijā pēc 1991. gada 21. augusta, aicinot reģistrēt bērnus par Latvijas pilsoņiem un skaidrojot procedūru, kā tas izdarāms. Pēc šīs akcijas tika novērots straujš vecāku aktivitātes pieaugums. Kopumā līdz 2009. gada 31. oktobrim par Latvijas pilsoņiem atzīti 8 076 pēc 1991. gada 21. augusta Latvijā dzimušu nepilsoņu un bezvalstnieku bērnu. Ir noteiktas arī vairākas iedzīvotāju kategorijas, kam ir tiesības reģistrēt Latvijas pilsoņa statusu. Līdz 2009. gada 31. oktobrim Latvijas pilsonība reģistrēta 9 248 personām. Kopumā piecpadsmit Naturalizācijas pārvaldes darbības gados Latvijas pilsonību ieguvuši 150 000 personu. Naturalizācijas pārvaldē darbojas informatīvais tālrunis un interneta mājaslapa, regulāri tiek rīkotas atvērto durvju dienas pārvaldes reģionālajās nodaļās. Lai analizētu savas mērķauditorijas vēlmes un pilnveidotu darba virzienus, pārvalde iespēju robežās veic savas mērķauditorijas izpēti. Meklējot jaunas dialoga veicināšanas iespējas, Naturalizācijas pārvalde rīko informācijas dienas uzņēmumos ar lielu nepilsoņu īpatsvaru, tiekas ar mazākumtautību kultūras biedrību pārstāvjiem, organizē dažādus pasākumus izglītības iestāžu audzēkņiem u.tml. Kopš savas darbības sākuma Naturalizācijas pārvalde ar starptautisko organizāciju un ārvalstu institūciju atbalstu organizējusi arī informatīvas un sabiedrību izglītojošas kampaņas. Iespēju robežās sabiedrības informēšanas darbs turpinās arī finanšu krīzes apstākļos. 2008. gadā ar EDSO Augstā komisāra nacionālo minoritāšu jautājumos Knuta Vollebeka (Knut Vollebaek) atbalstu Latvijā notika pirmā Baltijas valstu pilsonības jautājumu konference ar Ziemeļvalstu ekspertu piedalīšanos, kas turpmāk iecerēta kā ikgadējs pasākums. Eiropas Padomes un EDSO augstas amatpersonas ir atzinušas, ka Latvija ir pildījusi tai sniegtos ieteikumus pilsonības jautājumā. Eiropas Savienība ir atzinīgi novērtējusi Pilsonības likuma piemērošanu un naturalizācijas procesu kopumā.
Valsts programma "Sabiedrības integrācija Latvijā" Valsts programma "Sabiedrības integrācija Latvijā" (turpmāk Programma) ietver integrācijas politikas tiesisko, politisko, sociālo, izglītības un kultūras dimensiju un vēlreiz apstiprina, ka sabiedrības integrācija ir viena no valdības prioritātēm. No 1998. līdz 1999. gadam valdības pieaicināti eksperti izstrādāja Programmas plānu. Vēlāk Programmas koncepcijas projekts tika nodots apspriešanai sabiedrībā, kā rezultātā tika iesniegts ~ 27 000 priekšlikumu. Tādēļ koncepcijas projekts tika pārstrādāts, un 1999. gada 7. decembrī Ministru kabinets pieņēma valsts programmas "Sabiedrības integrācija Latvijā" koncepciju jaunā redakcijā, savukārt 2001. gada februārī – izvērsto Programmas versiju, kas iekļāva īpaši prioritāros projektus un noteica integrācijas tiesisko, sociālo, izglītības un kultūras dimensiju. 2002. gada 21. novembrī Saeima izteica uzticību īpašu uzdevumu ministram sabiedrības integrācijas lietās, bet 27. decembrī tika izveidots Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts (ĪUMSILS). ĪUMSILS kompetencē bija valsts politikas izstrāde un īstenošana sabiedrības integrācijas jomā – pilsoniskās sabiedrības attīstības veicināšana, rasu un etniskās diskriminācijas izskaušana, diskriminācijas izskaušanas starpnozaru jautājumi un iecietības veicināšana sabiedrībā, mazākumtautību tiesības, lībiešu kultūras un tradīciju saglabāšana, atbalsts latviešu diasporai, kā arī imigrantu integrācija. Attīstot sabiedrības integrācijas politiku, ĪUMSILS izstrādāja un Ministru kabinets apstiprināja vairākus sabiedrības integrācijas politikas plānošanas dokumentus, tai skaitā:
Kopš 2005. gada valsts finansiālu atbalstu saņem pieci reģionālie nevalstisko organizāciju (NVO) resursu centri, kuru galvenais uzdevums ir nodrošināt konsultāciju un informatīvu atbalstu nevalstiskajām organizācijām, lai veicinātu pilsoniskās sabiedrības attīstību. Savas darbības laikā ĪUMSILS finansiāli atbalstīja NVO, kuras īsteno aktivitātes pilsoniskās sabiedrības stiprināšanas, iecietības veicināšanas, mazākumtautību kultūru un identitātes saglabāšanas jomā. Atbalstu saņēma arī lauku, sociālo un ģeogrāfisko kopienu NVO. Tika sniegts informatīvais, konsultatīvais un finansiālais atbalsts diasporas un lībiešu (līvu) NVO. ĪUMSILS ir bijusi vadošā iestāde vairāku Eiropas Komisijas pasludināto gadu ieviešanai Latvijā, piemēram, 2007. gadā Vienādu iespēju gadam, 2008. gadā Starpkultūru dialoga gada norisē, tādējādi sadarbībā ar nevalstiskajām organizācijām un citiem sadarbības partneriem veicinot vienādu iespēju un pretdiskriminācijas, kā arī starpkultūru dialogu veicinošas aktivitātes. Kopš 2005. gada tiek realizēti Eiropas Komisijas līdzfinansētie projekti "Latvija – vienlīdzība dažādībā", kuru mērķis ir sekmēt iecietību sabiedrībā. Imigrantu integrācijas veicināšanas nolūkos 2008. gadā ĪUMSILS īstenoja Eiropas Bēgļu fonda līdzfinansēto projektu "Jauno sabiedrības locekļu integrācija", kura mērķis bija izstrādāt un valstiskā līmenī nodrošināt efektīvu un ilgtspējīgu integrācijas atbalsta sistēmu bēgļiem un personām, kurām ir piešķirts alternatīvais statuss. Eiropas Bēgļu fonda līdzfinansēto projektu īstenošana turpinās arī 2009. gadā. Ar mērķi atbalstīt imigrantu integrācijas pasākumus Latvijā, kopš 2007. gada tiek koordinēta Eiropas Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fonda darbība. Saskaņā ar Ministru kabineta 2008. gada 29. oktobra rīkojumu "Par Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta reorganizāciju", Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās funkcijas, tiesības un saistības integrācijas jomā tika nodotas Bērnu un ģimenes lietu ministrijai, izveidojot Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministriju. Tālāku institucionālu reformu gaitā sabiedrības integrācijas funkcija nonāca Tieslietu ministrijā
Sabiedrības integrācijas fonds 2001. gada 5. jūlijā Saeima pieņēma un 2001. gada 1. septembrī stājās spēkā Likums par Sabiedrības integrācijas fondu. Fonda uzdevums ir veicināt sabiedrības integrāciju Latvijā, sniedzot finansiālu atbalstu sabiedrību saliedējošiem pasākumiem (valodas apguves, kultūras identitātes un kultūru mijiedarbības projekti un citi). Pēdējos gados Fonds aktīvi atbalsta arī pilsoniskās sabiedrības attīstību, kas arī ir sabiedrības vienotības pamatā. Fondu veido valsts budžeta līdzekļi, Eiropas Savienības struktūrfondu finansējums, Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta līdzekļi. 2010. gadā Fonds sāk arī Latvijas un Šveices sadarbības programmas līdzekļu administrēšanu. Kopš fonda dibināšanas 2001. gadā līdz 2009. gada beigām tas ir finansējis 1408 projektus, tajā skaitā 880 etniskās un sociālās integrācijas veicināšanas projektus par kopējo summu 20 miljoni latu. Fonds kopš 2003. gada finansē projektus "Latviešu valodas apguve pieaugušajiem", nodrošinot iespēju bez maksas apgūt latviešu valodu. Laika posmā no 2003. gada līdz 2008. gadam latviešu valodas apguves projektiem kopumā piešķirti 1,25 miljoni latu. Kopā atbalstīti 170 projekti, kuru īstenošanas rezultātā latviešu valodas kursos mācījušies vairāk nekā 17 000 interesentu dažādos Latvijas reģionos.
Eiropas Padomes Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību ratifikācija 2005. gada 26. maijā Saeima ratificēja Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību. Tā kā konvencijā nav definēts termins "nacionālās minoritātes", Saeima nolēma, ka šis termins konvencijas izpratnē "nozīmē Latvijas pilsoņus, kuri kultūras, reliģijas vai valodas ziņā atšķiras no latviešiem, paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši Latvijā un uzskata sevi par piederīgiem Latvijas valstij un sabiedrībai, vēlas saglabāt un attīstīt savu kultūru, reliģiju vai valodu". Definējot minoritātes jēdzienu, Latvija balstījusies uz konvencijas dalībvalstu definīcijām, papildinot to ar būtisku elementu - ja vien likums nenosaka izņēmumus, "personas, kas nav Latvijas vai citas valsts pilsoņi, bet pastāvīgi un legāli dzīvo Latvijas Republikā, nepieder nacionālajai minoritātei Konvencijas izpratnē atbilstoši attiecīgajā Latvijas Republikas deklarācijā sniegtajai nacionālās minoritātes definīcijai, bet kas sevi identificē ar šai definīcijai atbilstošu nacionālo minoritāti, var izmantot Konvencijā paredzētās tiesības". Ratificējot konvenciju, Saeima pieņēma arī divas deklarācijas, kurās paziņots, ka konvencijas 10. panta otro daļu un 11. panta trešo daļu, kas reglamentē atsevišķas minoritāšu valodu lietojuma sfēras, Latvija uzskata par saistošām, ciktāl tas nav pretrunā ar Satversmi un citiem Latvijas Republikā spēkā esošiem normatīvajiem aktiem, kas nosaka valsts valodas lietojumu. Konvencijas ratifikāciju atzinīgi novērtējušas gan augstas EP un EDSO amatpersonas, gan arī citas valstis. Ratifikācijas pozitīvs novērtējums izteikts gan divpusēji, gan arī daudzpusēji starptautiskajās organizācijās. 2006. gada oktobrī Eiropas Padomei tika iesniegts Latvijas Republikas sākotnējais ziņojums par Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību ieviešanu Latvijā. Pašlaik tiek gatavots uz šī ziņojuma balstīts Eiropas Padomes viedoklis. | ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
|
 |
|
||||||||||||||||||||
|
|
|||||||||||||||||||||||||||
|
|
||||||||||||||||||||||
