Formāli ANO dibināta 1945. gada 24. oktobrī, apvienojot 51 dalībvalsti. 2005. gadā tajā jau bija 191 valsts. ANO dalībvalsts, piemēram, nav Vatikāns, taču arī šī valsts piedalās vairākās ANO aktivitātēs. ANO locekle nav arī Taivāna, jo tā vienotas Ķīnas politikas kopsakarā tiek uztverta kā Ķīnas Tautas Republikas sastāvdaļa.

Neviena valsts ANO nav pametusi un neviena arī nekad no tās nav izslēgta. 1965. gadā īslaicīgi – robežstrīda laikā a  a r kaimiņvalsti Malaiziju – organizāciju atstāja tikai Indonēzija, taču jau nākamajā gadā Indonēzija tajā atgriezās.

20. gadsimtā jau pirms ANO tika mēģināts radīt starptautisku organizāciju, kuras galvenais uzdevums bija miera nodrošināšana pasaulē. Tā 1919. gadā līdz ar Versaļas miera līguma noslēgšanu izveidoja Tautu Savienību, kuras mērķis bija veicināt starptautisko sadarbību, kā arī panākt mieru un drošību pasaulē. Otrā pasaules kara priekšvakarā – 1938. gadā tajā bija 57 valstis. Tautu Savienības vājums bija tas, ka noteiktos šās organizācijas darbības posmos (vai visā pastāvēšanas vēsturē) līdz pat Otrajam pasaules karam tajā nepiedalījās vairākas ietekmīgas valstis.

Piemēram, Tautu Savienībā nebija Amerikas Savienoto Valstu (ASV), Vācija organizācijā darbojās tikai no 1926. līdz 1933. gadam, savukārt Japāna tajā nepiedalījās kopš 1933. gada, bet Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) – kopš 1943. gada. Līdz ar to Tautu Savienība nespēja novērst Otrā pasaules kara sākšanos un bija spiesta savu darbību pārtraukt.

Latvija par Tautu Savienības dalībvalsti kļuva 1921. gadā, divus gadus pēc savienības dibināšanas, un Latvija bija darbīga tās locekle. 1938. gadā, praktiski pēdējā Tautu Savienības aktīvas darbības posmā, Latvijas tālaika ārlietu ministrs Vilhelms Munters tika ievēlēts par Tautu Savienības 101. sesijas priekšsēdētāju.

Lai arī Tautu Savienība izjuka, tomēr tā bija radījusi ideju par universālas neatkarīgu valstu organizācijas nepieciešamību.

Ideja par ANO veidošanu dzima Otrā pasaules kara laikā.

Organizācijas nosaukumu ieteica tālaika ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts. Pirmoreiz tas oficiāli tika lietots 1942. gadā, kad 26 valstu pārstāvji parakstīja Apvienoto Nāciju deklarāciju. Kā cieņas apliecinājumu Franklinam Delano Rūzveltam, kurš mira dažas nedēļas pirms ANO Statūtu parakstīšanas, visas 50 nācijas, kas piedalījās Sanfrancisko konferencē, piekrita pieņemt nosaukumu "Apvienotās Nācijas".

Ceļš uz ANO izveidi
1941. gada 14. augustā	ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts un Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils tikās uz karakuģa Atlantijas okeānā un pieņēma Atlantijas statūtus (Atlantic Charter), iezīmējot pamatprincipus miera nodrošināšanai pasaulē pēc kara, kā arī ANO Statūtiem.
1942. gada 1. janvārī	Vašingtonā 26 valstis, izveidojot aliansi pret Vāciju, Itāliju un Japānu, parakstīja Apvienoto Nāciju deklarāciju.
1943. gada 30. oktobrī	Ķīna, PSRS, Lielbritānija un ASV parakstīja Maskavas deklarāciju, vienojoties izveidot organizāciju, kas nodrošinātu mieru pēc Otrā pasaules kara beigām.
1944. gada vasarā un rudenī	ASV, Ķīnas, PSRS un Lielbritānijas līderi tikās Vašingtonā un vienojās par topošās ANO mērķiem un principiem.
1945. gada 11. februārī	ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts, Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils un PSRS vadītājs Josifs Staļins pēc Jaltas konferences paziņoja par lēmumu izveidot ANO. Tika panākta arī vienošanās par balsošanas sistēmu ANO Drošības padomē.
1945. gada 26. jūnijā	Sanfrancisko konferencē 50 valstis vienbalsīgi pieņēma ANO Statūtus.
1945. gada 24. oktobrī	Kad lielākā daļa dalībvalstu, tai skaitā piecas Drošības padomes valstis ar veto tiesībām (ASV, Ķīna, Francija, Lielbritānija un PSRS), bija parakstījušas un oficiāli atzinušas Statūtus, ANO sāka darboties kā starptautiska organizācija.

Vairāk par ANO izveidi - http://www.un.org/aboutun/unhistory/