2005. gada septembra ANO sammitā pasaules valstu līderi vienojās par Drošības padomes reformēšanu, lai nodrošinātu tās caurskatāmību, atbildību un vienlīdzīgāku pārstāvniecību. Šobrīd tiek piedāvāti vairāki reformu modeļi, kas ietver priekšlikumus palielināt dalībvalstu skaitu, ierobežot veto tiesību izmantošanu, reformēt sankciju mehānismu, kā arī padomes darba metodes. Galvenie reformu priekšlikumi īsumā aprakstīti zemāk. 

G-4 priekšlikums^[1]: Brazīlija, Vācija, Indija un Japāna piedāvā palielināt padomes locekļu skaitu no 15 uz 25, pievienojot 6 pastāvīgās un 4 nepastāvīgās locekles. Šis modelis paredz, ka ievēlot pastāvīgos locekļus jāņem vērā sekojošs reģionālais dalījums: 2 no Āfrikas, 2 – Āzijas, 1 – Latīnamerikas un Karību jūras valstīm, un 1 - Rietumeiropas un pārējām valstīm. Četras nepastāvīgās vietas jāsadala vienlīdzīgi starp Āfrikas, Āfrikas, Latīņamerikas un Karību jūras un Austrumeiropas grupām. Sešām jaunajām pastāvīgajām padomes loceklēm nebūtu veto tiesību, ja vien netiek panākta citāda vienošanās. Šis modelis vēlas arī nodrošināt pārskatāmību, pārstāvību un piemērotas darba metodes.

S-5 priekšlikums^[2]: 2006. gada martā Kostarika, Jordānija, Lihtenšteina, Singapūra un Šveice piedāvāja modeli, kas aicina nodrošināt aktīvāku sadarbību starp padomi un citām dalībvalstīm, tādejādi nodrošinot arī lielāku caurskatāmību. S-5 priekšlikums īpaši aicina noteikt un uzlabot Drošības padomes darba metodes, kas nav pietiekami definētas padomes "procedūru pagaidu kārtībā".

Āfrikas Savienības rezolūcijas projekts^[3], ko iesniedza Gana, Nigērija, Senegāla un Dienvidāfrika, paredz padomes locekļu skaita palielināšanu līdz 26, turklāt paredzot sešām jaunajām pastāvīgajām padomes loceklēm tādas pašas tiesības kā esošajām, ieskaitot veto tiesības. Šis modelis piedāvā sekojošu vietu sadalījumu: 2 pastāvīgās un 2 nepastāvīgās vietas Āfrikas valstīm, 2 pastāvīgās un 1 nepastāvīgā vieta – Āzijas valstīm, 1 nepastāvīgā vieta – Austrumeiropas valstīm, 1 pastāvīgā un 1 nepastāvīgā vieta Latīnamerikas un Karību jūras valstīm, un 1 pastāvīgā vieta  - Rietumeiropa un citām valstīm.

Lai gan oficiāli Āfrikas valstis joprojām uztur ĀS kopējo pozīciju, ir vērojamas pazīmes, ka pastāv nevienprātība starp tādām valstīm kā Dienvidāfrika un Nigērija, kas ir gatavas pieņemt G-4 modeli un samierināties ar divām pastāvīgām vietām (sev) bez veto tiesībām, un tādām valstīm kā Ēģipte un Alžīrija, kas ir ĀS kopējās pozīcijas aktīvākie virzītāji. 

UfC (Uniting for Consensus) priekšlikums^[4]: Itālija, Pakistāna, Dienvidkoreja, Argentīna un Meksika iesaka palielināt nepastāvīgo locekļu skaitu līdz 20, tādejādi palielinot kopējo Drošības padomes dalībvalstu skaitu līdz 25. Visas nepastāvīgo locekļu vietas jāsadala vienīdzīgi, izmantojot esošo reģionālo sadalījumu padomē. Arī šis modelis vēlas nodrošināt pārskatāmību, pārstāvību un piemērotas darba metodes.

Jāatzīst, ka 2006. gadā netika panākts progress jautājumā par Drošības padomes reformu, t.sk. paplašināšanos. Lielā mērā Cilvēktiesību padomes un atjaunošanas komisijas izveidošana novirzīja Drošības padomes jautājumu uz 60.sesijas beigu galu.

2006.gadā Ģenerālajā asamblejā notikušas divas vispārējās debates (20. jūlijā un 12. decembrī) par DP reformu, tomēr viedokļi jorpojām atšķiras.

2007. gada februārī notika kārtējā ANO Drošības padomes reformas darba grupas^[5] sanāksme. ĢA prezidente Sheikha Haya Rashed Al Khalifa paziņoja, ka ir iecēlusi 5 vēstniekus kļūt par DP reformu procesa 'veicinātājiem' (facilitators), katram uzdodot vienu no procesa aspektiem^[6]:

• Tunisijas vēstniekam par dalības kategorijām (pastāvīgā, nepastāvīgā u.c.)
• Kipras vēstniekam par veto tiesībām
• Horvātijas vēstniecei par reģionālo pārstāvniecību
• Čīles vēstniekam par optimālo DP dalībvalstu skaitu
• Nīderlandes vēstniekam par DP darba metodēm un DP-ĢA attiecībām.

Šiem vēstniekiem būs jāveic plašas konsultācijas un jānāk klajā ar kopīgu ziņojumu līdz marta beigām.

Latvijas pozīcija:

1. atbalstām paplašināšanos abās kategorijās – pastāvīgajā un nepastāvīgājā, bet, ja pretestība pastāvīgās kategorijas paplašināšanai izrādīsies  nepārvarama, pretendentiem uz pastāvīgu vietu būtu nopietni jāapsver arī modeļi, kas paredz kādu vidusceļu, piemēram, ilgtermiņa kategoriju vai pakāpenisku paplašināšanos.
2. neatbalstām veto tiesību paplašināšanu.
3. atbalstām Vācijas, Japānas, Brazīlijas un Indijas cientienus ieņemt pastāvīgu vietu DP (ņemot vērā 21.gadsimta realitātes), kā arī labāku Āfrikas kontinenta pārstāvību.  Ņemot vērā, ka Austrumeiropas valstu grupa sastāda gandrīz 12% no dalībvalstu skaita (23 no 192), jebkuram modelim būtu jāparedz samērīga Austrumeiropas valstu grupas pārstāvība.
4. Uzskatām, ka DP efektivitāti nosaka nevis pats dalībvalstu skaits, bet gan skaitam atbilstošas darba metodes un pienākumu sadale, tādēļ neuzskatām G4 paredzēto 25 valstu DP par pārmērīgi lielu.
5. Atbalstām DP darba metožu uzlabošanu - gan S5, gan DP iekšējās darba grupas centienus. Tomēr ar darba metožu reformu vien nepietiks, lai panāktu jaunu attieksmi pret DP - ir nepieciešama arī paplašināšanās.  Vēlamies, lai DP un ĢA attiecības būtu balstītas uz komplementaritāti un sadarbību, nevis konkurenci – te būtiska ir regulāra un cieša sadarbība starp ĢA un DP prezidentiem, lai nedublētos darbs un tiktu respektētas katram orgānam ANO Hartā paredzētās darbības jomas.

[1] G-4 Proposal

[2] S-5 Proposal

[3] African Union Proposal

[4] Uniting for Consensus Proposal

[5] Open-ended working group on the question of equitable representation on and increase in the membership of the Security Council and other matters related to the Security Council (dibināta 1993.gadā)

[6] Statement by the President of the United Nations General Assembly