Izdrukas versija
Nosūtīt šo saiti

Ārlietu dienests Ārlietu ministrija Pārstāvniecības

1. VALSTS ĀRPOLITIKA

Latvijas valsts ārpolitika tiek balstīta uz Satversmē noteiktajām pamatnostādnēm (vispārējiem noteikumiem) un Ministru kabineta programmā (valdības deklarācijā) minētajām ārpolitiskajām nostādnēm, ko ir akceptējusi Saeima. Ārlietu ministrija izstrādā ārpolitikas koncepcijas projektu un iesniedz to apstiprināšanai Ministru kabinetā. Koncepcijas īstenošana ir Ārlietu ministrijas pamatuzdevums. Ārpolitikas laukā noteiktas funkcijas un uzdevumus veic Valsts prezidents un Saeima.

Valsts ārpolitikas īstenošanā piedalās arī citas valstiskas institūcijas - Eiropas integrācijas birojs, Latvijas Attīstības aģentūra u.c.

Ārpolitika tiek realizēta divpusējās (bilaterālās) un daudzpusējās (multilaterālās) attiecībās. Divpusējās attiecības izpaužas Latvijas un kādas citas valsts savstarpējo sakaru, attiecību un saistību kontekstā. Daudzpusējās attiecības tiek realizētas:
- reģionālās politiskās un ekonomiskās sadarbības (piem., Baltijas valstu, Baltijas jūras valstu, Ziemeļvalstu u.c.);
- valstu savienību kooperācijas (piem., Eiropas savienības, Neatkarīgo valstu savienības);
- starptautisko organizāciju attiecību (piem., ANO, EDSO, Eiropas Padomes, NATO u.c.) ietvaros.

Reģionālās sadarbības koordinācija tiek veikta ar valstisko un nevalstisko organizāciju (komisiju, komiteju, padomju, pārstāvniecību u.tml.) starpniecību, savukārt pie lielākajām starptautiskām organizācijām ANO un EDSO, un pie Eiropas savienības Latvijai ir diplomātiskās pārstāvniecības.

1.1. Valsts prezidents

Latvijas valsts prezidenta funkcijas, t.sk. tās, kas saistītas ar ārlietām, ir noteiktas Satversmē:

"Valsts prezidents reprezentē valsti starptautiski, ieceļ Latvijas, kā arī pieņem citu valstu diplomātiskos priekšstāvjus. Viņš izpilda Saeimas lēmumus par starptautisku līgumu ratificēšanu." (41. pants)

Valsts ārpolitikai svarīga loma ir Satversmē noteiktajai Valsts prezidenta funkcijās ietilpstošajai valdības vadītāja - Ministru prezidenta izvēlei, kuram uztic sastādīt Ministru kabinetu. Sastādīto jauno Ministru kabinetu valdības vadītājs stāda priekšā Saeimai, kura to apstiprina vai noraida. Noraidījuma gadījumā Valsts prezidenta pienākums ir uzticēt valdības sastādīšanu citam Ministru prezidenta kandidātam.

Satversmē ir noteiktas arī Valsts prezidenta funkcijas, kas saistītas ar valsts drošību, ja tā tiek apdraudēta no ārienes:

"Valsts prezidentam ir tiesības spert nepieciešamos militārās aizsardzības soļus, ja kāda valsts Latvijai pieteikusi karu vai ienaidnieks uzbrūk Latvijas robežām. Līdz ar to Valsts prezidents nekavējoties sasauc Saeimu, kura lemj par kara pasludināšanu un uzsākšanu." (44.pants)

Materiālus, kas saistīti ar ārlietām, Valsts prezidentam parasti sagatavo Ārlietu ministrija. Valsts prezidentam ir divi ārlietu padomnieki, kuri pilda diplomātisko dienestu.

1.2. Saeimas priekšsēdētājs

Saeimas priekšsēdētāja funkcijas attiecībā uz ārlietām nav reglamentētas tiesību aktos. Ārvalstīs Saeimas priekšsēdētājs reprezentē Latvijas likumdevēju institūciju - Saeimu.

Latvijas Republikas Satversme paredz gadījumus, kad Saeimas priekšsēdētājs var izpildīt arī tās funkcijas, kas attiecas uz Valsts prezidentu:

".. Saeimas priekšsēdētājs izpilda Valsts prezidenta vietu, ja pēdējais atrodas ārpus valsts robežas vai citādi aizkavēts izpildīt savu amatu." (52. pants). Satversme neparedz gadījumus, ka Saeimas priekšsēdētājs, kas vienlaikus ir arī Valsts prezidenta pienākumu izpildītājs, varētu izbraukt ārpus valsts robežas. Par šādu īpašu nepieciešamības gadījumu, ja tāds rastos, ir jālemj Saeimai.

Saeimas priekšsēdētājam materiālus, kas saistīti ar ārlietām, parasti sagatavo Ārlietu ministrija un Saeimas dienesti. Saeimas priekšsēdētājam ir ārlietu padomnieks, kas pilda diplomātisko dienestu.

1.3. Saeimas Ārlietu komisija (ĀK) un Eiropas lietu komisija (ELK)

"Saeimas Kārtības Ruļļa", kas ir spēkā kopš 1929. gada, 149. pantā ir noteikts, ka Saeimā darbojas Ārlietu komisija (6. Saeimā tā ir 13 locekļu sastāvā) 8 locekļu sastāvā. Savukārt Eiropas lietu komisijas izveide ir noteikta 6. Saeimas laikā 1995. gadā (17 locekļu sastāvā).

Saeimas Ārlietu komisija izskata visus Saeimā iesniegtos likumprojektus un citus dokumentus, kas skar Latvijas valsts suverenitāti vai ietekmē attiecības ar ārvalstīm; ĀK atbildības lauks izpildvaras līmenī saistāms ar Ārlietu ministrijas uzdevumiem un funkcijām. Eiropas lietu komisijas joma ir ārlietas, kas saistītas ar Eiropas savienību, tās dalībvalstīm un asociētajām dalībvalstīm; ELK atbildības lauks izpildvaras līmenī saistāms ar Ārlietu ministrijas, Eiropas integrācijas padomes un biroja uzdevumiem un funkcijām.

Satversmē ir noteikts, ka "tautas nobalsošanai nevar nodot .. kara pasludināšanu un uzsākšanu, miera noslēgšanu.., kā arī līgumus ar ārvalstīm." (73. pants). Tie ir jautājumi, ko izskata Ārlietu komisija un iesniedz Saeimas Prezidijam izskatīšanai Saeimā.

1995. gada "Diplomātiskā un konsulārā dienesta likumā" noteikts, ka, pirms Valsts prezidents ieceļ ārkārtējos un pilnvarotos vēstniekus, to kandidatūrām ir jābūt saskaņotai ar Ārlietu komisiju. Tās viedoklis attiecībā uz lēmuma pieņemšanu Valsts prezidentam ir rekomendējošs.

Citādi nedz "Saeimas Kārtības Rullī", nedz citos normatīvos aktos Saeimas Ārlietu komisijas un Eiropas lietu komisijas funkcijas attiecībā uz ārlietām nav reglamentētas. Pirms apspriešanas Saeimas plenārsēdēs visus ar ārlietām saistītos tiesību aktus, starpvalstu līgumus, pievienošanās starptautiskām konvencijām un citām starptautiskas vienošanās formām izskata abās komisijas.

1.4. Ministru prezidents

Ministru prezidenta funkcijas attiecībā uz ārlietām nav reglamentētas tiesību aktos.

Visus starptautiskos līgumus pirms iesniegšanas Saeimā izskata Ministru kabinets, ko vada Ministru prezidents. Ministru prezidentam ir tiesības bez īpaša pilnvarojuma parakstīt starptautiskus līgumus, kā arī valdības vārdā pilnvarot to veikt citas amatpersonas. Ministru prezidents uztur kontaktus ar citu valstu valdību vadītājiem, dodas oficiālās un darba vizītēs, pieņem citu valstu oficiālās amatpersonas.

Ministru prezidentam materiālus, kas attiecas uz ārlietām, gatavo Ārlietu ministrija. Ministru prezidenta aparātā strādā ārlietu padomnieks, kurš pilda diplomātisko dienestu.

Ministru prezidents nosaka Eiropas integrācijas padomes sastāvu un ir arī Padomes priekšsēdētājs.

1.5. Eiropas integrācijas padome

Eiropas integrācijas padome, ko Ministru kabinets apstiprināja 1995.gada 10.oktobrī, ir koordinējoša valsts institūcija, kuras mērķis ir veidot un sekmēt vienotas politikas Latvijas integrācijai Eiropas savienībā realizēšanu visos valsts pārvaldes institūciju līmeņos.

Padomes galvenās funkcijas saskaņā ar nolikumu ir:
- koordinēt valsts vienotas politikas un stratēģijas izstrādi un realizāciju Latvijas integrācijai Eiropas savienībā;
- koordinēt Eiropas līguma prasību izpildi ministrijās un citās valsts pārvaldes institūcijās;
- sekmēt plānveidīgu un saskaņotu Latvijas nacionālo tiesību harmonizācijas ar Eiropas savienības tiesību aktiem procesu;
- lemt valsts struktūrpolitikas jautājumus saskaņā ar integrācijas prasībām;
- koordinēt vienotas valsts programmas izstrādāšanu ierēdņu (ierēdņu kandidātu) apmācīšanai ar integrāciju Eiropas savienībā saistītajos jautājumos;
- koordinēt vienotas valsts informācijas sistēmas izveidošanu un funkcionēšanu, kas nodrošinātu Latvijas valsts institūcijas un sabiedrību ar informāciju par Eiropas savienību un Latvijas integrācijas Eiropas savienībā gaitu.

Padomes sastāvā ir ekonomikas ministrs, finansu ministrs, satiksmes ministrs, tieslietu ministrs un zemkopības ministrs. Padomes darbā pastāvīgi piedalās ar padomdevēja tiesībām Ministru kabineta padomnieks Eiropas integrācijas jautājumos, Valsts kancelejas direktora vietnieks tiesību aktu lietās un Eiropas integrācijas biroja direktors.

Atbilstīgi Padomes kompetencei pieņemtie lēmumi ir saistoši ministrijām un citām valsts pārvaldes institūcijām.

Padomes sēdes darba kārtību sagatavo, sēdes organizē un Padomes darbu tehniski nodrošina Eiropas integrācijas birojs, savukārt Padomes pieņemto lēmumu izpildi kontrolē Valsts kanceleja.

1.6. Eiropas integrācijas birojs 

Eiropas integrācijas birojs ir Ministru kabineta Valsts kancelejas pakļautībā esoša valsts pārvaldes iestāde, kas īsteno valsts politiku integrācijai Eiropas savienībā.

Birojs ir juridiska persona, kura galvenie uzdevumi ir:
- koordinēt tiesību aktu un to projektu saskaņošanu ar Eiropas savienības prasībām atbilstoši Eiropas līgumam un Eiropas savienības "Baltās grāmatas" ieteikumiem;
- realizēt valsts struktūrpolitiku integrācijai ES un attiecīgās koncepcijas projekta izstrādāšanu;
- sagatavot priekšlikumus valsts integrācijas Eiropas savienībā iekšpolitiskajai stratēģijai un sekot tās īstenošanai;
- nodrošināt informācijas sagatavošanu un apmaiņu ar ES institūcijām un institūcijām, kas saistītas ar ES;
- nodrošināt sabiedrības informēšanu par integrācijas procesu, kā arī apkopot un izvērtēt sabiedrības viedokli par minēto procesu;
- novērtēt ES un tās dalībvalstu Eiropas integrācijas procesa nodrošināšanai piešķirtās tehniskās palīdzības lietderību;
- sadarbībā ar Valsts administrācijas skolu koordinēt valsts ierēdņu piedalīšanos ES apmācību programmās;
- sagatavot Eiropas integrācijas padomes sēdes darba kārtību, organizēt un tehniski nodrošināt tās darbu;
- Eiropas integrācijas padomes noteiktajā kārtībā piedalīties ES strukturētā un politiskā dialoga pasākumu sagatavošanā un īstenošanā.

Biroja darbu vada direktors, kura amats atbilst valsts sekretāra līmenim.

Latvijas ārlietu dienestā ir nodarbināti 359 štata darbinieki, no tiem Ārlietu ministrijā - 204, bet pārstāvniecībās ārvalstīs - 155.

Ārlietu dienesta darbiniekus var dalīt četrās grupās:
- ĀM vadība (ministrs, valsts sekretārs un viņa vietnieki, ģenerālinspektors, valsts protokola vadītājs) un pārstāvniecību vadītāji;
- diplomātiskās un konsulārās amatpersonas;
- tehniskie darbinieki;
- vietējie līgumdarbinieki.

1995. gada "Diplomātiskā un konsulārā dienesta likums" regulē ierēdņu (ierēdņu kandidātu), kā arī Satversmes 41. panta kārtībā diplomātiskajā un konsulārajā dienestā Valsts prezidenta iecelto personu valsts civildienesta attiecības un darbinieku attiecības diplomātiskajā un konsulārajā dienestā.

2.1. Diplomātiskā un konsulārā dienesta uzdevumi

Diplomātiskais un konsulārais dienests veic šādus uzdevumus:
- nodrošina Latvijas fizisko un juridisko personu likumīgo interešu aizsardzību ārvalstīs;
- informē ārvalstu oficiālās institūcijas un sabiedrību par Latviju;
- koordinē Latvijas valsts institūciju starptautiskos sakarus;
- nodrošina Latvijas valsts institūcijas un sabiedrību ar informāciju, kas iegūta ārvalstīs jebkurā legālā veidā;
- veic konsulārās funkcijas saskaņā ar Konsulāro reglamentu.

2.2. Personas, kas pilda diplomātisko un konsulāro dienestu

Diplomātisko un konsulāro dienestu pilda personas, kuras ieņem ierēdņu (ierēdņu kandidātu) amatus Ārlietu ministrijas centrālajā aparātā vai diplomātiskajās un konsulārajās pārstāvniecībās ārvalstīs un kurām tiek piešķirts diplomātiskais rangs. Dienestu pilda arī personas, kurām iepriekš ir piešķirts diplomātiskais rangs un kuras veic valsts augstāko amatpersonu (Valsts prezidenta, Saeimas priekšsēdētāja, Ministru prezidenta) ārlietu padomnieku funkcijas.

Latvijas diplomātisko un konsulāro dienestu pilda vienīgi Latvijas pilsoņi. Izņēmuma gadījumos ar ārlietu ministra atļauju noteiktu laiku dienestu var pildīt arī personas, kuras nav Latvijas pilsoņi. Šāda ministra atļauja saskaņojama ar Saeimas Ārlietu komisiju.

2.5. Ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks 

Ārkārtējos un pilnvarotos vēstniekus pēc ārlietu ministra priekšlikuma un Saeimas Ārlietu komisijas ieteikuma amatā ieceļ un no amata atlaiž Valsts prezidents, bet ārkārtējā un pilnvarotā vēstnieka rangu piešķir ārlietu ministrs.

Lai ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks tiktu akreditēts, pirms tam ir jāsaņem akreditācijas valsts piekrišana jeb agremāns (Agreement). Agremāna pieprasījumu nākamajam vēstniekam kopā ar notu uzņēmējas valsts Ārlietu ministrijā nodod esošais vēstnieks, par ko rakstiski informē Latvijas Ārlietu ministriju. 1961. gada Vīnes konvencija par diplomātiskajiem sakariem paredz, ka nosūtošajai valstij ir jābūt pārliecinātai par agremāna saņemšanu. Atteikuma gadījumā uzņemošajai valstij nav pienākuma skaidrot atteikuma iemeslus.

Ja ir paredzēts akreditēt ārkartējo un pilnvaroto vēstnieku kādā trešajā valstī, tad pirms agremāna pieprasīšanas trešajā valsti, ir jāpārliecinās, ka vēstnieka rezidences valstī pret to nav iebildumu.

Valsts prezidenta vārdā akreditācijas rakstu un iepriekšējā vēstnieka atsaukuma rakstu ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks iesniedz akreditācijas valsts vadītājam. Šo dokumentu kopijas vēl pirms akreditācijas iesniedzamas akreditācijas valsts Ārlietu ministrijā.

2.6. Pastāvīgais pārstāvis 

Pastāvīgo pārstāvi tāpat kā ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku pēc ārlietu ministra priekšlikuma un Saeimas Ārlietu komisijas ieteikuma amatā ieceļ un no amata atlaiž Valsts prezidents. Pastāvīgajam pārstāvim arī tiek piešķirts ārkārtējā un pilnvarotā vēstnieka rangs.

Pastāvīgie pārstāvji parasti tiek iecelti starptautiskajās organizācijās, un akreditācijas raksts tiek iesniegts attiecīgās organizācijas vadītājam.

2.7. Pilnvarotais lietvedis (Charge d'Affaires en pied) 

Ja kādā valstī tiek atvērta vēstniecība, bet vēl netiek iecelts ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks, tad ārlietu ministrs ar rīkojumu ieceļ pārstāvniecības vadītāju - pilnvaroto lietvedi (en pied). Šādā gadījumā pilnvarotajam lietvedim ir vai tiek piešķirts padomnieka diplomātiskais rangs. Parasti, bet ne vienmēr, pilnvarotais lietvedis ārlietu ministra vārdā akreditācijas rakstu iesniedz akreditācijas valsts ārlietu ministram. Ja attiecīgās valsts diplomātiskajā praksē nav pieņemts akreditēt pilnvarotos lietvežus, tad stāšanās amatā akreditācijas valsts Ārlietu ministrijai un visām šajā valstī esošajām diplomātiskajām misijām tiek paziņota ar notu.

2.8. Pagaidu lietvedis (Charge d'Affaires ad interim) 

Pagaidu lietveža (ad interim) jeb pagaidu pilnvarotā lietveža statuss diplomātiskajā dienestā parasti tiek izmantots divos gadījumos:
- ja tiek atsaukts ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks un jauns vēstnieks vēl netiek iecelts, tad viņa vietā ar ārlietu ministra rīkojumu tiek nozīmēts pagaidu lietvedis. Par stāšanos amatā attiecīgās valsts Ārlietu ministrijai un visām šajā valstī esošajām diplomātiskajām misijām tiek paziņots ar notu;
- ja pārstāvniecības vadītājs - ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks uz laiku izbrauc (komandējumā, atvaļinājumā) no rezidences valsts, tad pēc saskaņošanas ar Latvijas Ārlietu ministriju viņš nozīmē pagaidu lietvedi - pēc amata augstāko attiecīgās pārstāvniecības diplomātu. Attiecīgās valsts Ārlietu ministrijai un visām šajā valstī esošajām diplomātiskajām misijām par to tiek paziņots ar notu. Gadījumā, ja vēstnieks ir akreditēts vairākās valstīs nota nosūtāma visām akreditācijas valstu Ārlietu ministrijām un šajās valstīs akreditētajām diplomātiskajām pārstāvniecībām. Vēstnieka īsas prombūtnes gadījumā šāds paziņojums nereti tiek iesniegts tikai attiecīgās valsts Ārlietu ministrijai.

2.9. Specializētie atašeji 

Specializētos atašejus (militāros, ekonomikas, lauksaimniecības, tirdzniecības, kultūras un citus) amatā ieceļ un no tā atlaiž attiecīgās nozares ministrija pēc saskaņošanas ar Ārlietu ministriju, bet diplomātisko rangu viņiem piešķir ārlietu ministrs.

Specializētie atašeji parasti iesniedz savas nozares ministra rakstu attiecīgās ārvalsts nozares ministram. Par atašeju stāšanos amatā diplomātiskā pārstāvniecība ar notu paziņo attiecīgās ārvalsts Ārlietu ministrijai.

Specializēto atašeju galvenais uzdevums ir Latvijas preču un pakalpojumu eksporta veicināšana, investīciju piesaiste, starpvalstu sakaru veicināšana, kā arī informācijas sniegšana Latvijas institūcijām par stāvokli akreditācijas valsts drošības, saimnieciskajā vai kultūras jomā.

(Ārlietu ministrijas nolikums)

Ārlietu ministrija ir valsts pārvaldes iestāde, kura izstrādā un realizē Latvijas Republikas ārpolitiku, piedalās ārējās ekonomiskās politikas veidošanā un kuras uzdevums ir ar politiskiem un diplomātiskiem līdzekļiem nodrošināt ārpolitikas koncepcijas īstenošanu, lai radītu maksimāli labvēlīgus apstākļus valsts drošībai un iekšpolitiskajai stabilitātei, kā arī sekmētu Latvijas iekļaušanos starptautiskajā apritē. Ārlietu ministrija darbojas saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi, spēkā esošiem tiesību aktiem un Ārlietu ministrijas nolikumu. Savā darbībā Ārlietu ministrija ir tieši pakļauta Ministru kabinetam.

Ārlietu ministrija ir juridiska persona, un tai ir ģerboņzīmogs ar Latvijas valsts lielā ģerboņa attēlu un ministrijas pilnu nosaukumu.

3.1. Ārlietu ministrijas funkcijas 

Ārlietu ministrija savas kompetences ietvaros pilda šādas galvenās funkcijas:
- veic ārvalstu ārējās un iekšējās politikas analīzi, sniedz Ministru kabinetam informāciju un priekšlikumus starpvalstu attiecību jautājumos;
- sagatavo likumprojektus, kā arī citu normatīvo aktu un starptautisko līgumu projektus, konsultē valsts varas un valsts pārvaldes institūcijas un dod atzinumus par normatīvo aktu un starptautisko līgumu projektiem jautājumā par starptautiskajām publiskajām tiesībām;
- izlemj jautājumus, kas saistīti ar Latvijas Republikas diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību atvēršanu vai slēgšanu ārvalstīs;
- izpilda valsts protokola funkcijas;
- informē ieinteresētās ārvalstu fiziskās un juridiskās personas par Latvijas iekšpolitiku un ārpolitiku;
- veic konsulārās funkcijas Latvijā un ārvalstīs saskaņā ar Konsulāro reglamentu un citiem tiesību aktiem;
- nodrošina ministrijas un Latvijas pārstāvniecību budžeta plānošanu un izpildi, kā arī piešķirto budžeta līdzekļu efektīvu un ekonomisku izmantošanu atbilstoši paredzētajiem mērķiem.

Savu funkciju veikšanā Ārlietu ministrija ir tiesīga:
- noteiktā kārtībā saņemt no valsts institūcijām statistisko un cita veida informāciju;
- izmantot diplomātisko pastu, šifrus, arhīvus un savu sakaru sistēmu;
- veikt citas darbības saskaņā ar Latvijai saistošiem starptautiskajiem un nacionālajiem tiesību aktiem.

3.2. Ārlietu ministrijas struktūra

Ārlietu ministrijas struktūru veido ārlietu ministra birojs, departamenti un nodaļas, kā arī specializētas struktūrvienības.

Ārlietu ministrs ir Ministru kabineta loceklis, kurš:
- stratēģiski plāno Latvijas Republikas ārpolitiku un politiski vada ministrijas darbu, kā arī bez īpaša pilnvarojuma pārstāv Ārlietu ministriju citās valsts institūcijās;
- bez īpaša pilnvarojuma pārstāv Latvijas Republiku ārvalstīs;
- ir politiski atbildīgs par ministrijas darbību kopumā;
- novērtē ministrijas struktūrvienību darbu;
- izdod rīkojumus ministrijas kompetencē esošajos jautājumos;
- nosaka ministra padomnieku kompetenci un funkcijas;
- ieceļ amatā un atbrīvo no amata valsts sekretāru.

Iepriekšminētās pamatfunkcijas ārlietu ministrs realizē ar Ārlietu ministrijas un diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību palīdzību, kā arī ar Latvijā akreditēto ārvalstu pārstāvniecību starpniecību.

Ārlietu ministra ārpolitiskās nostādnes un aktivitātes tiek saskaņotas ar Valsts prezidentu, Saeimas Ārlietu komisiju, Eiropas lietu komisiju un Ministru prezidentu.

Valsts sekretārs organizē Ārlietu ministrijas darbu, nodrošinot tā nepārtrauktību ārlietu ministra maiņas gadījumā. Valsts sekretārs:
- izdod rīkojumus Ārlietu ministrijas kompetencē esošajos jautājumos, ja tiesību aktos šādas tiesības nav paredzētas tikai ārlietu ministram. Ārlietu ministrs ir tiesīgs jebkuru valsts sekretāra rīkojumu atzīt par spēkā neesošu;
- bez īpaša pilnvarojuma pārstāv Ārlietu ministriju;
- apstiprina Ārlietu ministrijas centrālā aparāta un Latvijas pārstāvniecību štatus saskaņā ar valsts budžetā ministrijai paredzēto štata vienību skaitu un darba samaksas fondu;
- pieņem darbā un atbrīvo no darba Ārlietu ministrijas darbiniekus saskaņā ar "Diplomātiskā un konsulāro dienesta likumu" likumu "Par valsts civildienestu" un Darba likumu kodeksu;
- nodrošina ministrijas un pārstāvniecību darbību piešķirto valsts budžeta līdzekļu ietvaros.

Parlamentārais sekretārs nodrošina Ārlietu ministrijas saikni ar Saeimu, tās komisijām un frakcijām. Viņš var pārstāvēt ārlietu ministra viedokli un aizstāvēt ministrijas sagatavotos likumprojektus Saeimā, tās komisijās un citās valsts institūcijās.

Valsts sekretāra vietnieki ir atbildīgi par Ārlietu ministrijas uzdevumu un funkciju izpildi atsevišķās jomās (divpusējās attiecības; daudzpusējās attiecības; administratīvie, juridiskie un konsulārie jautājumi; valsts protokols).

Pēc valsts sekretāra vietnieku priekšlikuma attiecīgo funkciju veikšanai tiek veidotas struktūrvienības - departamenti un nodaļas. Tās savā darbībā ievēro ārlietu ministra apstiprinātās instrukcijas un valsts sekretāra apstiprinātu attiecīgās struktūrvienības nolikumu.

Ārlietu ministrijas struktūrā ietilpst arī Baltijas Jūras Valstu Padomes sekretariāts, kas ir ārlietu ministra tiešā pakļautībā un kura darbības laiku periodiski nosaka šī Padome. (Latvijā sekretariāts funkcijas veica no 1996.g. jūlija līdz 1997.g. jūlijam).

Ārlietu ministrijas struktūrā vēl ietilpst arī Baltijas Ministru Padomes sekretariāts, kura darbības laiks tiek noteikts pēc rotācijas principa - vienu gadu sekretariātu vada Latvija, vienu gadu - Lietuva, vienu gadu - Igaunija (Latvijai sekretariāta vadības gadi: 1995., 1998. utt.).

Ārlietu ministrijas Atestācijas komisija ir ārlietu ministra apstiprināta pastāvīga struktūra ar savu nolikumu, un tās uzdevumos ietilpst lemt par:
- darbinieku pieņemšanu diplomātiskajā un konsulārajā dienestā un civildienestā atbilstoši ārlietu ministra apstiprinātai un ar Valsts civildienesta pārvaldi saskaņotai instrukcijai;
- darbinieku rotāciju vai atlaišanu no dienesta;
- diplomātiskā ranga piešķiršanu, paaugstināšanu, pazemināšanu vai tā atņemšanu;
- diplomātiskā un konsulārā dienesta darbinieku kvalifikācijas paaugstināšanas jautājumiem;
- Latvijas goda konsulu iecelšanu vai atcelšanu no amata;
- ekzekvatūras izsniegšanu ārvalsts goda konsuliem;
- citiem ārlietu dienestam aktuāliem jautājumiem.

Atestācijas komisijas priekšsēdētājs ir ārlietu ministrs. Tās sastāvā ir valsts sekretārs, valsts sekretāra vietnieki, ģenerālinspektors, Personāla nodaļas vadītājs.

Latvijas pārstāvniecībām veicamas šādas funkcijas:
- Latvijas valsts ārpolitisko interešu pārstāvniecība;
- sakaru veicināšana starp Latvijas un uzņēmējvalsts valstiskajām un nevalstiskajām institūcijām;
- Latvijas ekonomisko interešu aizstāvība (eksporta veicināšana, investīciju piesaistīšana);
- Latvijas fizisko un juridisko personu tiesību un likumīgo interešu aizstāvība uzņēmējvalstī;
- sadarbība ar latviešu diasporu attiecīgajā valstī vai reģionā;
- informācijas sniegšana par Latviju un kultūras sakaru veicināšana;
- kontakti ar uzņēmējvalstī esošām starptautiskām organizācijām;
- kontakti ar tām uzņēmējvalstī esošām diplomātiskām pārstāvniecībām, kas akreditētas arī Latvijā.

Diplomātisko un konsulāro uzdevumu un funkciju veikšanai ārvalstīs Latvijai ir vairāku veidu pārstāvniecības:
- vēstniecības;
- pastāvīgās pārstāvniecības (starptautiskajās organizācijās);
- ģenerālkonsulāti un konsulāti;
- goda konsulāti.

Vēstniecības un ģenerālkonsulāti ir tieši pakļauti Ārlietu ministrijai. Starptautiskajā praksē pieņemts, ka konsulāti atbilstoši konsulārajiem apgabaliem ir pakļauti ģenerālkonsulātiem, ja tie atrodas vienā valstī. Tā kā Latvijai ir neliels konsulātu skaits, tad tie ir tiešā Ārlietu ministrijas pakļautībā. Ģenerālkonsulāts vai konsulāts, kas atrodas tai pašā valstī, kurā ir arī vēstniecība, un ciktāl tā kārtojamās lietas nav saistītas ar konsulāriem jautājumiem, savu darbību saskaņo arī ar Latvijas vēstniecību attiecīgajā valstī.

Parasti vēstniecības, kuras veic gan diplomātiskas, gan konsulāras funkcijas, parasti sedz vienu valsti, respektīvi, ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks vai pilnvarotais lietvedis ir akreditēts vienā valstī. 1997. gada nogalē šādas Latvijas vēstniecības ir Bonnā, Helsinkos, Kijevā, Madridē, Maskavā, Minskā, Oslo, Otavā, Stokholmā, Tallinā, Telavivā, Varšavā, Viļņā.

Taču vairākās vietās ir t.s. reģionālās vēstniecības, kuras sedz divas vai vairākas valstis, respektīvi, ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks vai pilnvarotais lietvedis ir akreditēts divās vai vairākās valstīs. 1997.gada nogalē šādas Latvijas vēstniecības ir Briselē (Beļģija, Nīderlande, Luksemburga), Kopenhāgenā (Dānija, Islande), Londonā (Apvienotā Karaliste, Īrija), Parīzē (Francija, Portugāle), Prāgā (Čehija, Turcija, Slovākija), Romā (Itālija, Bulgārija, Grieķija), Taškentā (Uzbekistāna, Kirgizstāna), Vašingtonā (ASV, Meksika), Vīnē (Austrija, Šveice, Ungārija, Slovēnija, Lihtenšteina).

Latvijai ir vēstniecība pie Svētā Krēsla ar rezidenci Rīgā; ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks akreditēts arī pie Neatkarīgā Maltas bruņinieku ordeņa.

Latvijai ir pastāvīgas pārstāvniecības Apvienoto Nāciju Organizācijā (Ņujorkā un Ženēvā), Eiropas Padomē (Strasbūrā), kā arī pie Eiropas Savienības (Briselē) un delegācija Eiropas Drošības un Sadarbības Organizācijā (Vīnē)

Latvijai ir ģenerālkonsulāts Sanktpēterburgā, konsulāti Pleskavā un Vitebskā.

Latvijai ir 50 goda konsulāti, no tiem 8 tiek saglabāts agrāk piešķirtais goda ģenerālkonsulāta nosaukums (sk. atzīmi ar zvaigznīti) - Argentīnā (Buenosairesā), ASV (Klīvlendā, Čikāgā, Losandželosā), Austrālijā (Melburnā*, Melburnā, Sidnejā, Adelaidē), Austrijā (Vīnē), Beļģijā (Briselē, Antverpenē), Brazīlijā (Sanpaulu), Čīlē (Santjago), Dānijā (Bornholmā, Midelfartā), Ēģiptē (Kairā), Filipīnās (Manilā), Francijā (Marseļā, Kalē), Grieķijā (Pirejā), Indijā (Deli), Islandē (Reikjavīkā), Itālijā (Florencē), Izraēlā (Telavivā*, Haifā), Īrijā (Dublinā), Kiprā (Nikosijā, Limasolā*), Luksemburgā, Meksikā (Mehiko), Nīderlandē (Ermā, Nordvīkā), Norvēģijā (Oslo*, Kristiansandā, Bergenā), Polijā (Gdaņskā*), Portugālē (Lisabonā), Singapūrā, Somijā (Helsinkos), Spānijā (Madridē, Barselonā), Šveicē (Cīrihē, Ženēvā), Taizemē (Bangkokā), Turcijā (Stambulā), Vācijā (Berlīnē, Diseldorfā, Rostokā, Frankfurtē), Venecuēlā (Karakasā*), Zviedrijā (Gēteborgā).

Diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības darbojas saskaņā ar Latvijas Republikas un akreditācijas valsts tiesību aktiem, starptautisko tiesību normām un paražām, kā arī ārlietu ministra vai Ārlietu ministrijas valsts sekretāra rīkojumiem un Ārlietu ministrijas instrukcijām. Par diplomātiskās un/vai konsulārās pārstāvniecības darbu ir atbildīgs tās vadītājs. Civiltiesiskajās attiecībās diplomātiskā un/vai konsulārā pārstāvniecība rīkojas kā patstāvīga juridiskā persona. Taču publiskajās tiesībās patstāvīgas juridiskas personas lomu pilda Ārlietu ministrija, nevis atsevišķa pārstāvniecība.

"Diplomātiskā un konsulārā dienesta likums" paredz, ka Ārlietu ministrija, saskaņojot ar Saeimas Ārlietu komisiju, var vienoties ar citām valstīm par kopīgu diplomātisko vai konsulāro pārstāvniecību atvēršanu trešajās valstīs. Līdz šim kopīgu pārstāvniecību ar kādu citu valsti Latvijas Republikai nav.

Latvijas diplomātiskā un/vai konsulārā pārstāvniecība attiecīgajā ārvalstī var pārstāvēt kādas trešās valsts intereses uz īpaša pilnvarojuma pamata. Latvija var pilnvarot savu interešu aizsardzībai ārvalstīs kādas trešās valsts diplomātisko vai konsulāro pārstāvniecību. Šādi lūgumi trešajai valstij par Latvijas fizisko un juridisko tiesību un likumīgo interešu aizstāvību dažkārt ir realizēti, risinot konsulāros jautājumus.