Leo Dribins,
Armands Gūtmanis,
Marģers VestermanisLatvijas ebreju kopiena: Vēsture, traģēdija, atdzimšana Saturs Latvijas Republikas ārlietu ministra Induļa Bērziņa ievadvārdi Leo Dribins Latvijas ebreju kopienas vēsture Īss hronoloģisks atskats Krustnešu aizliegums Karaļu aizliegumi Piltenes vārti Ebreji ienāk visā Kurzemē un Zemgalē Ebreju bēgļi apmetas Latgalē Judenherberge Izraidīšana 18. gadsimtā Katrīnas II un Ernsta Bīrona labvēlība Latgales kahali Ebrejs un latviešu zemnieks Pārveidošanas un emancipācijas pretstati Aleksandra II labie gadi Pretspars pogromu politikai Latviešu attieksme Ebreji 1905. gada revolūcijā 1915. gada deportācija Bēgļu gaitās Neatkarīgās Latvijas pilsoņi Ebreji Latvijas Brīvības cīņās Latvijas ebreju kopienas demogrāfiskā un socioloģiskā aina Ebreju loma tautsaimniecības atjaunošanā un attīstībā Ebreju politiskās dzīves struktūra Ebreju skolas Ebreji Latvijas kultūras dzīvē Reliģiskā dzīve Antisemītisma uzbrukums Kārļa Ulmaņa autoritārās valdības attieksme pret ebrejiem Zem sirpja un āmura Holokausts Latvijā Lielākā kriminālā nozieguma pirmais posms Geto Rumbula un Šķēde Hitlera griba Vainīgie un līdzvainīgie Otrās padomju okupācijas jūgā Ebreju nacionālās atmodas sākums Latvijā Ebreju kopienas atdzimšana 1991. gada izšķirošajās dienās Latvija Izraēla 90. gadi. Uz integrācijas ceļa Rīgas ebreju mūsdienu kopiena Latvijas ebreju kopiena
Marģers Vestermanis Pretdarbība holokaustam Latvijā Armands Gūtmanis Holokausta izglītība, pētniecība un piemiņa Latvijas politika pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā Valsts institūciju politika Izglītība Pētniecība Pieminēšana
Leo Dribins Īsa ebreju vēstures hronoloģija Latvijā Latvijas Republikas un Izraēlas Valsts noslēgtie divpusējie līgumi Latvijas Republikas ārlietu ministra Induļa Bērziņa ievadvārdi Latvija ir apņēmusies atbalstīt vēstures izpētes darbu, pagātnes izvērtēšanu, vēstures mācīšanu un sapratnes veicināšanu līdzcilvēku vidū. Šī grāmata ir veltīta ebreju kopienas vēsturei ebreju kopienas senākai pagātnei Latvijā, tās ziedulaikiem neatkarīgajā Latvijā 20. gs. 20.30. gados, traģiskajam holokausta laikam, kā arī tam, kas mūsdienu Latvijā tiek darīts holokausta izglītības un pētniecības jomā. Atsevišķu tautu, valstu un nāciju likteņu vērtēšanas darbs ir jāturpina. Pagājušais gadsimts daudzreiz ir nonācis pretrunā ar vairākuma uzskatu par to, ka cilvēces attīstība vienlaikus virzās pa ekonomiskās attīstības un cilvēka individuālās cieņas progresa ceļu. Tās iespējas, ko valsts un sabiedrības attīstībai sniedz ekonomiskā un tehnoloģiskā attīstība, 20. gadsimta vidū tika izmantotas kā ieroči ideoloģisku mērķu sasniegšanai. Sabiedrības izglītošanas un kultūras jautājums ir svarīgs, lai pārvarētu aizspriedumus, mācītos no vēstures un izskaustu ekstrēmismu. Tolerance ir bijusi aktuāla visos laikos, jo cilvēks ir gatavs aizstāvēt savu personisko labklājību, pat ja tas notiek uz citu cilvēku rēķina. Tādēļ vēlreiz jāatgādina par ebreju glābējiem Otrā pasaules kara laikā Latvijā par Žani Lipki, Bruno Rozentālu un daudziem citiem, kuri glāba ebreju dzīvību. Lai turpinātu sabiedrības izglītošanu, Latvijas valdība vēlas izvērst sadarbību ar Starptautisko darba grupu holokausta izglītībai, pētniecībai un piemiņai. Īpaša loma šajā darbā ir Izglītības un zinātnes ministrijai, kas koordinē valsts un nevalstisko organizāciju aktivitātes. Latvijas Vēsturnieku komisijas ietvaros Latvijas zinātnieki ir sekmīgi izvērsuši sadarbību ar ASV, Izraēlas, Vācijas, Zviedrijas un citu valstu pārstāvjiem, apliecinot, ka Latvijas zinātnieki ir starptautiskā zinātniskā dialoga aktīva daļa. Latvijas Universitātes Jūdaikas studiju centra, Latvijas vēstures institūta, muzeja Ebreji Latvijā, Latvijas Vēstures skolotāju asociācijas, Okupācijas muzeja darbība un ieceres liecina par plašu izglītības darbu Latvijā. Mēs savā valstī mācāmies saprast, cik ārkārtīgi svarīga ir apziņa, ka nācijas stiprumu nosaka ne vien valoda, kultūra, teritorija un pārvalde, bet arī kopīgi īstenota atbildība par pagātnes pieredzes saglabāšanu un mācīšanu jaunajām paaudzēm. Tā ir mūsu pārliecība. Atbalstu šīs grāmatas idejas un garu, priecājos, ka Latvijas autoru kolektīvam ar ASV vēstniecības Latvijā Demokrātijas komisijas līdzdalību izdevies radīt mūsu sabiedrībai svarīgu grāmatu. 
Indulis Bērziņš Latvijas Republikas ārlietu ministrs Leo Dribins LATVIJAS EBREJU KOPIENAS VĒSTURE Īss hronoloģisks atskats Krustnešu aizliegums Senlatviešu ciltīm nav bijusi saskare ar ebrejiem. Droši vien tā būtu radusies, tāpat kā Lietuvā, 14. gadsimtā, taču to nepieļāva iekarotāji krustneši, kuri nevēlējās, lai viņu pārvaldītās zemēs parādītos jūdaisma ticības pārstāvji. Vācu ordeņa mestrs Zigfrīds fon Feihtvangens 1306. gadā (pēc citiem avotiem 1309. g.) ar īpašu dekrētu aizliedza viņu ieceļošanu un uzturēšanos Livonijā. Pārkāpējiem draudēja bargs sods. Ebreju klātbūtni Baltijas zemēs nevēlējās arī Hanzas savienība, jo saskatīja viņos bīstamus konkurentus. Taču vēstures avoti liecina, ka atsevišķi ebreju tirgotāji tomēr ir ieradušies Māras zemē, kuras garīgie valdnieki bīskapi nebija pret ebrejiem tik naidīgi. Par ebreju ierašanos liecina, piemēram, Jelgavas tuvumā atrastais kapakmens no 14. gadsimta un ieraksti parādu grāmatās par darījumiem ar ebreju tirgotāju Jakobu Rīgā 1536. gadā. Iespējams, ka šeit palaikam ieradās Vācijas zemju valdnieku privileģēti vai pat pilnvaroti ebreji, jo Livonijas federācija bija vācu Svētās Romas impērijas sastāvdaļa. Karaļu aizliegumi 16. gadsimtā pēc tam, kad Livonija zaudēja karu ar Krievzemes caru Ivanu Bargo, Vācu ordeņa likumi zaudēja savu spēku. 1561. gadā ordenis, noslēdzot padošanās līgumu ar Poliju un Lietuvu, vēl panāca, ka karalis Sigismunds II Augusts deva Baltijas vācu aristokrātijai solījumu, ka bijušās Livonijas teritorijā nebūs spēkā Polijas un Lietuvas ebrejiem labvēlīgās likumu normas. Karalis noteica, ka Vidzemē un Latgalē (Pārdaugavas hercogiste), un Kurzemē ebrejiem neatļaus tirgoties, vākt nodokļus un muitu, ko viņi darīja Polijā un Lietuvā. Brīvpilsētas Rīgas vācu rāte, padodoties karalim Stefanam Batorijam, 1582. gada 14. janvārī panāca, ka tai deva tiesības atļaut vai neatļaut ebreju ierašanos pilsētā un noteikt, cik ilgi viņi drīkstēs tur atrasties. Šie noteikumi palika spēkā arī pēc tam, kad 1621. gadā Rīga padevās Zviedrijas karalim Gustavam Ādolfam, kurš savās pilsētai dotās privilēģijās apstiprināja rātes iepriekšējās tiesības. Tomēr jau 16. gadsimta beigās Rīgā ilgstoši uzturējās daži ebreji, kuri bija Lietuvas un Polijas tirgotāju starpnieki. Viņus protežēja Pārdaugavas hercogistes vietvaldis Georgs Radzivills. Vairākus gadus Rīgas augstmaņus aprūpēja slavenais ārsts ebrejs K. Fīdlers, kurš, aizbraucot uz Maskavu ārstēt Borisu Godunovu, saņēma rātes izziņu rekomendāciju, ka triju gadu dziedniecības praksē Rīgā nevienam nav nodarījis neko ļaunu. Piltenes vārti Livonijai sabrūkot, Kurzemes bīskaps Johans fon Minhauzens sāka aicināt ebreju tirgotājus uz savām zemēm pie Piltenes un Aizputes. Viņam bija vajadzīgi naudīgi un rosīgi cilvēki. Iecerē bija īpašumu pārdošana ārvalstīm, un par zemēm, kur dzīvoja ebreji, maksāja vairāk. Viduseiropā ebrejus uzskatīja par lielākiem nodokļu maksātājiem un saimnieciskās rosības iniciatoriem. Livoniju sadalot, Piltenes novads tika nodots Dānijas prinča un hercoga Magnusa valdījumā. Dānija pret ebrejiem bija visai iecietīga, un 1570. gadā viņi guva tiesības brīvi ieceļot Piltenes novadā, nodarboties tur ar tirdzniecību un amatniecību, iegūt nekustamo īpašumu, piekopt savas reliģiskās nodarbes un tradīcijas. Piltenē izveidojās Latvijas teritorijā pirmā ebreju kopiena. Kad 1585. gadā Dānija par 30 000 dālderu Pilteni pārdeva Polijai, Stefans Batorijs novada ebrejiem deva plašas tiesības un paziņoja, ka ņem viņus savā aizsardzībā. 1611. gadā tika juridiski noformēta Piltenes apgabala autonomija Polijas sastāvā, kurā ebreji līdz 1717. gadam saglabāja savas privilēģijas. Tur izveidojās arī spēcīga jūdaiskā reliģiskā draudze. Savukārt Lejaskurzemē, kuru Polija pēc 1585. gada, atmaksājot ārējo parādu, kopā ar Pilteni uz laiku nodeva Brandenburgas kūrfirsta valdījumā, sāka ieceļot ebreji no Prūsijas. Izveidojās Aizputes ebreju kopiena. Jau 16. gadsimta beigās ebreju tirgotāji no Prūsijas bija bieži viesi Liepājas apkaimē, viņi iepirka no zemniekiem dzintaru, ko augsti vērtēja Mēmeles un Kēnigsbergas tirgos. No Vācijas nākošie ebreji runāja vācu un vācu jidiša valodā, bija savam laikam izglītoti un kultūru zinoši ļaudis. Ebreji ienāk visā Kurzemē un Zemgalē 17. gadsimtā no Vācijas nākošie ebreji pakāpeniski apmetās uz dzīvi dažādās Kurzemes un Zemgales vietās, kļuva par Kurzemes hercogistes Polijas vasaļvalsts iedzīvotājiem. Bieži vien ebreju tirgotāji no Polijas un Lietuvas pēc Rīgas pakļaušanas Zviedrijai kļuva par galvenajiem starpniekiem Kurzemes hercogistes tirdzniecībā ar Žečpospolitu. Kurzemes hercogi bija ieinteresēti ebreju ieceļošanā, jo viņiem bija nepieciešami to kredīti savu saimniecisko pasākumu īstenošanā un ebreju prasme naudas lietu kārtošanā. Ebreju ienākšanu sevišķi stimulēja hercogs Jēkabs, kurš uzticēja viņiem muitnieku pienākumus un nodokļu ievākšanu. Ebrejs Zaharijs Daniels pat tika iecelts par Liepājas jūrmalas zonas fogtu (pārvaldnieks), uzdodot viņam tur kārtot visas hercoga īpašumu tirdzniecības lietas. Tā hercogu galmā parādījās ebreji, kuri bija tie-ši padoti valdniekam. Jēkaba pēcnācējs hercogs Frīdrihs Kazimirs jau atļāva savas kases labā vietējiem ebrejiem veikt liela mēroga finansu operācijas, organizēt spirta ražošanu un naudas maiņu Jelgavā, kur pulcējās tirgotāji no dažādām valstīm. Arī muitas dienestu viņš gandrīz pilnīgi nodeva ebreju muitniekiem. Tā ievērojami palielinājās hercoga ienākumi, un daļa no tiem tika ieguldīta manufaktūru un ostu celtniecībā, kuģu būvē, kā arī galma greznības spodrināšanā. Tas viss izsauca muižnieku konservatīvās opozīcijas asus protestus un pretdarbību. 1648., 1688. un 1698. gadā muižniecības parlaments landtāgs prasīja pārtraukt labvēlīgu attieksmi pret ebrejiem un pat izraidīt tos. Hercogi daļēji ierobežoja ebrejus, atļaujot viņiem Jelgavā dzīvot tikai vienā ielā (Judengasse, vēlāk Dobeles iela). Sinagogu celšanu un ebreju kapsētu ierīkošanu Kurzemē aizliedza. Ja ebrejs nomira, viņu nācās vest apbedīt uz Lietuvu, taču ebreju izraidīšanu hercogi nepieļāva. 18. gadsimta sākumā Jelgavas ebreji guva tiesības uzcelt sinagogu un ierīkot savu kapsētu. Ebreju bēgļi apmetas Latgalē Latgalē pirmās ebreju ģimenes ieradās 16. gadsimtā, bēgot no Ivana Bargā karaspēka represijām. Šīs ģimenes apmetās tagadējā Krāslavas rajonā. Prāvs skaits ebreju Latgalē ieceļoja 17. gadsimta vidū. Tie bija bēgļi no Ukrainas un Baltkrievijas, kur Bogdana Hmeļņicka vadītās sacelšanās gados notika asiņaini ebreju grautiņi. Polijas varas iestādes atļāva vajātiem ebrejiem apmesties Latgalē uz pastāvīgu dzīvi, nodarboties ar amatniecību, tirdzniecību, naudas aizdošanu un kļūt par nomniekiem. Var lēst, ka 17. gadsimta beigās Latgalē pastāvīgi dzīvoja ap 2 tūkstošiem ebreju. Daugavpilī un Krāslavā izveidojās ebreju kopienas. Salīdzinājumā ar Kurzemes ebrejiem Latgalē ienākušie bija nabadzīgi, mazāk izglītoti, savā tradicionālajā dzīvē strikti reliģiozi, runāja Polijas jidiša valodā. Šo ebreju kultūras centrs atradās Viļņā. Turienes virsrabīni vadīja reliģisko lietu kārtošanu Latgalē. Kurzemes hercogi neatļāva ebreju bēgļiem apmesties hercogistē un Jaunsubatē ienākušos pat izraidīja. Judenherberge 17. gadsimtā pēc Hanzas savienības sabrukuma, starptautiskajiem tirdzniecības sakariem paplašinoties, ebreju tirgotāji no Holandes bieži iekuģoja Rīgā. Tur regulāri tirgojās arī ebreji no Prūsijas, Brandenburgas, Polijas un Lietuvas. 1638. gadā Rīgas rāte noteica šiem viesiem konkrētu apmešanās vietu priekšpilsētā aiz pilsētas mūriem un vaļņiem Judenherberge (tagad Maskavas un Lāčplēša ielas krustojums), kur rāte tajā pašā gadā atļāva kristietim Heinriham Rozenam uzcelt vairākas ebreju ēkas viesnīcas. Rozenam bija uzdots arī uzraudzīt to iemītniekus un sodīt ar nūju, ja viņi pārkāpa rātes instrukcijas. Vienlaikus rāte brīdināja Rīgas pilsoņus, ka viņi paši nedrīkst dot naktsmājas ebrejiem. Par tādu rīcību uzlika lielu naudas sodu. Judenherberge faktiski bija rātes pārraudzīts minigeto. Tā ēkas nodega Ziemeļu kara laikā. Izraidīšana 18. gadsimtā Ziemeļu karš, grozot Latvijas likteni, būtiski izmainīja arī ebreju dzīves apstākļus. Stipri samazinājās Polijas ietekme, Rīga un Vidzeme 1721. gadā tika iekļauta Krievijas impērijā, arī Kurzemes hercogiste arvien vairāk nokļuva Pēterburgas valdnieku pakļautībā un 1795. gadā brīvprātīgi padevās Krievijai. Bet Pētera I radītajā lielvalstī ebrejus necieta. Zūdot Polijas patronātam, pirmie cieta Kurzemes ebreji. Hercogs Ferdinands, pakļaujoties judofobo muižnieku spiedienam, 1714. gadā pavēlēja ebrejus padzīt no Kurzemes, bet no tiem, kuri izvairās pildīt šo pavēli, iekasēt lielu soda naudu vienu tāleru
par katru uzturēšanās dienu. Bagātākie palika, samaksājot uzreiz 400 tāleru par visu gadu. Ne tik bagāti bēguļoja, pārejot no vienas vietas uz citu, vai atpirkās, dodot kukuli vietējiem varasvīriem. Ebreju izraidīšanu kavēja daudzu muižnieku parādi viņiem, ko dzimtkungi nespēja samaksāt. Kurzemes hercogiste tomēr bija tiesiska valsts, tādēļ nesamaksātā parāda devēju izraidīt nedrīk-stēja. Tad hercoga galms atrada izeju: ebreju parādniekiem muižniekiem lika šo parādu pakāpeniski atmaksāt valstij kā soda naudu par ebreju palikšanu. Tā ebreju izraidīšanas kampaņa pārvērtās par uzturēšanās nodokļa maksāšanas procedūru. To maksāja kā ebreji, tā vācieši. Grūtāk ebrejiem klājās 18. gs. 40. gados, kad Krievijas ķeizarienes Elizabetes Petrovnas atsūtītie emisāri panāca viņu izraidīšanu no Jelgavas. Nepaklausīgos sita ar pātagām. Vēl smagāks bija dažu Rīgas ebreju liktenis. Palikuši dzīvi pēc pilsētas bombardēšanas, bada un mēra, viņi pēc krievu komandanta rīkojuma tika padzīti. Kad rāte viņiem tomēr drīz atļāva atgriezties, šie cilvēki dedzīgi piedalījās Rīgas atjaunošanā. 1727. gadā Katrīna I izdeva ukazu par viņu izraidīšanu, taču rāte, izmantojot Pētera I doto autonomiju, padzina tikai iebraucējus no Polijas, atļaujot palikt vācu ebrejiem. Tiem gan ieteica pāriet kristietībā un pārvācoties. Tā arī notika. Elizabete Petrovna aizliedza Rīgā ienākt arī ārzemju tirgotājiem ebrejiem no Rietumeiropas. No tā cieta Rīgas tirdzniecība. Pilsētā palika tikai četri ļoti veiksmīgi ebreju tirgoņi, kuri maksāja lielas nodevas. Viņiem Vidzemes gubernators piešķīra aizsargājamo ebreju (Schutzjuden) statusu. Katrīnas II un Ernsta Bīrona labvēlība Katrīna II 1764. gadā daļēji atcēla iepriekšējo ķeizaru aizliegumus pret ebrejiem. Viņa arī noteica, ka turpmāk valsts dokumentos vārda žīds (žid) vietā jālieto vārds ebrejs (jevrei), bet vācu valodā hebräer vai ebräer. 1766. gadā Baltijas ģenerālgubernators Brauns (nācis no Īrijas) izdeva īpašus 14 punktu noteikumus par ebreju atrašanos Rīgas pilsētā. Viņiem atļāva ierasties un 6 nedēļas tirdzniecības nolūkā dzīvot Rīgā tiem norādītā priekšpilsētas rajonā. Tagadējā Maskavas un Dzirnavu ielas krustojumā atklāja jaunuzcelto ebreju viesu namu nelielu kvartālu, kas atradās netālu no Daugavas krasta. Par kompleksa pārvaldnieku uz līguma pamata iecēla ebreju Johanu Benkenu. 1767. gadā turpat atļāva ierīkot arī sinagogu. Dažiem ebrejiem atļāva dzīvot pie Kārļa ravelīna (tagad Rīgas autoostas teritorija). Tā iemītnieks Ābrams Kunce radīja brīnišķīgu dzērienu, kas vēlāk guva Rīgas balzama nosaukumu. Kurzemes hercogistē jaunu attieksmi pret ebrejiem iedibināja hercogs Ernsts Bīrons, kurš centās modernizēt savu valsti, pielāgojoties Eiropas apgaismības laika absolūtismam. Par savu galveno padomnieku hercogs izvēlējās finansistu ebreju Leviju Lipmanu, kurš sagādāja Kurzemei kredītus no ārvalstīm, veicināja ebreju uzņēmēju un amatnieku ieceļošanu no vācu zemēm. Ieradās skārdnieki, galdnieki, stiklotāji, jumiķi, mēbeļu izgatavotāji un izgreznotāji, juvelieri. Šie amatnieki un meistari piedalījās arī Jelgavas un Rundāles pils celtniecībā, bet hercoga Pētera Bīrona valdīšanas laikā Pētera akadēmijas būvē. 18. gadsimtā Kurzemes hercogistē ieceļoja arī daudz izglītotu ebreju, skolotāju, ārstu, juristu u.c., kuri bija mācījušies un studējuši Vācijas ģimnāzijās un augstskolās. Viņi bija integrējušies vācu sabiedrībā, taču saglabāja savu reliģisko pārliecību un jūdaistiskās tradīcijas. Jelgavā 18. gadsimta beigās dzīvoja Vācijas ebreju emancipatora izcilā filozofa Mozes Mendelsona līdzgaitnieks medicīnas un filozofijas doktors Markuss Heress. Jelgavā darbojās vāciska ebreju skola, kas mācīja bērnus ebreju apgaismības haskalas ideju garā. 18. gadsimta beigās Kurzemē un Zemgalē pastāvīgi dzīvoja ap 9 tūkstošiem ebreju, Jelgavā katrs desmitais bija ebrejs. 1785. gadā Katrīna II izsludināja svarīgu dekrētu, kas deva Kurzemes ebrejiem tiesības apmesties uz dzīvi Vidzemes guberņas pilsētā Slokā un kā Slokas pilsoņiem pastāvīgi tirgoties Rīgā. Tā Rīgā ienāca ap 400 ebreju tirgotāju, kuri guva pilsētas pagaidu iedzīvotāju statusu. Turīgākajiem atļāva dzīvot arī ārpus ebreju kvartāla. Latgales kahali Latgalē 18. gadsimtā ebreji palika segregēti, viņiem bija sava samērā noslēgta, norobežojusies sabiedrība, kuras dzīves normas galvenokārt noteica reliģiskie priekšraksti. Ebreju kopienas sauca par kahaliem. Polijā un Lietuvā tiem bija vietējas autonomijas tiesības. Kahali ievāca no ebrejiem valsts un pašaplikšanas nodokļus, nodrošināja sabiedrisku kārtību, sprieda tiesu par ebrejiem gan strīdu, gan noziegumu lietās (izņemot smagus noziegumus pret valsti), nodrošināja rekrūšu iesaukšanu, gādāja par slimo un veco ļaužu aprūpi. No 1766. gada Latgalē dzīvojošiem 3 tūkstošiem ebreju lielākā daļa bija amatnieki un sīktirgotāji pauninieki. Uzņēmīgākie uzturēja viesu namus, krogus, paši izgatavoja degvīnu un alu. Bija arī tādi, kuri nomāja poļu šļahtiču muižas. Šie nomnieki centās racionāli saimniekot, lai arī paši labi nopelnītu. Tādēļ zemniekus šajās muižās ekspluatēja vairāk. Tas radīja neapmierinātību un naidu pret ebrejiem. To iemantoja arī augļotāji, kredītu devēji. Pēc Latgales pievienošanas Krievijas impērijai (1772. g.) vietējo ebreju stāvokli zināmā mērā noteica viņu tiesiskais sadalījums divās kārtās tirgotājos un sīkpilsoņos. Pirmie guva tiesības piedalīties pilsētu domju vēlēšanās. 18. gadsimta beigās apmēram puse Latgales pilsētiņu iedzīvotāju bija ebreji, bet Daugavpilī no 2200 pilsētniekiem 1373 jeb vairāk nekā 60 procentu. Katrīnas II 1791. gadā izdotais dekrēts par ebreju apmešanās ierobežošanu zināmās zonās Latgali skāra īpatnējā veidā: piespiedu kārtā tika veicināta viņu pārcelšanās no lauku apvidiem uz pilsētām un miestiem. Ierobežoja arī ebreju nomas tiesības. Tas pasliktināja viņu sociālo stāvokli, īpaši smagi klājās pilsētniekiem. 18. gadsimta beigās Latgalē dzīvoja ap 5 tūkstošiem ebreju. Ebrejs un latviešu zemnieks 18. gadsimtā Kurzemes hercogistē un Latgalē starp ebrejiem un latviešu zemniekiem dzimtļaudīm izveidojās tieša sabiedriska saskarsme. Lauku sētās regulāri sāka ierasties ebreju sīktirgotāji, pārdodot pirmās nepieciešamības priekšmetus vai mainot tos pret zemnieku ražojumiem. Daudzās vietās ceļojošie ebreju krāmnieki un pauninieki bija vienīgie sakaru uzturētāji starp zemnieku un pilsētu. Viņi centās apgūt latviešu valodu un kaut lauzītā izrunā prata saprasties ar pircēju. No šiem ebrejiem zemnieki uzzināja par apkārtnes notikumiem un guva ne vienu vien vērtīgu padomu sadzīves un saimnieciskajos jautājumos. Tālaika latviešu tautasdziesmās un nostāstos ebrejs ir svešinieks, kuram ir citāds izskats, apģērbs, paražas, bet kurš ir vajadzīgs, ir žīdu nāburdziņš, ar kuru var kārtot kopīgus darījumus. Ebreju tirgotājs bieži pārnakšņoja zemnieku mājās, dažkārt uzturējās pat vairākas nedēļas. Zīmīgi, ka Vecais Stenders 1787. gadā izdotajā Bildu ābicē burtu Ž saista ar vārdu žīds un dod pozitīvu vērtējumu ebrejiem, raksturojot viņus kā kārtīgus, apzinīgus savas reliģijas noteikto atpūtas dienu un svētku ievērotājus, svinētājus, kuru uzvedība ticības jomā rāda paraugu dažam labam kristītam cilvēkam. Jāatzīmē, ka vārds žīds Latvijā ieviesās no Polijas. Tur tam nebija tāda nicinoša pieskaņa kā Krievijā. Pārveidošanas un emancipācijas pretstati Ķeizaru Aleksandra I un Nikolaja I valdīšanas gados (1801.1855. g.) Krievijas valdība centās īstenot tā saucamo ebreju pārveidošanu, t.i., pasākumus, kas piespiestu viņus atsacīties no sava tradicionālā dzīvesveida un reliģijas, kļūstot par krieviskiem pavalstniekiem. Šo iedomu mēģināja īstenot 25 guberņās, kas ietilpa ebreju apmešanās zonā. Šī politika smagi skāra Latgali Vitebskas guberņas sastāvdaļu. Kahaliem uzlika lielākus nodokļus, ebreji drīkstēja mainīt dzīvesvietu tikai ar varas iestāžu atļauju, daudzus ebreju zēnus no 12 gadu vecuma iesauca kareivju sagatavošanas bataljonos kantonos, kur viņus centās pievērst pareizticībai. No 1844. gada ebrejiem bija jāmaksā nodoklis par sava īpašā tra-dicionālā apģērba nēsāšanu. Tajā pašā gadā iznāca ukazs par autonomo kahalu likvidēšanu, jo tie nebija iekļāvušies pārveidošanas procesā. Ebreji tika pakļauti vispārējai administrēšanai, un tikai Nikolajs I savas valdīšanas 30 gados izdeva 600 likumu un dekrētu, kas reglamentēja ebreju dzīvi. Kurzemes ebrejus pārveidošanas politika skāra mazāk. Tika gan veicināta viņu izceļošana uz Dienvidkrieviju, lai tur pārorientētu ebrejus uz lauksaimniecību. Aizbrauca ap 2500 cilvēku. Vairāki simti, valdības vilināti, devās ceļā uz Rietumsibīriju, bet viņu lielākā daļa aizgāja bojā salā un badā. Vienlaikus vietējā krievu administrācija centās sev pievērst bagātos ebreju tirgotājus, iesaistīt viņus pašvaldībās, tā gūstot tām lielāku finansējumu. Ebreji izmantoja šo apstākli, lai atvieglotu savas tautas dzīvi. Palielinājās jūdaisma reliģisko draudžu aktivitāte un ietekme, tās sniedza palīdzību trūcīgo ģimenēm. Ebrejiem parasti bija trīs četri bērni, tādēļ Latgalē 19. gadsimta pirmajā pusē ebreju skaits divkāršojās 1850. gadā to bija 11 tūkstoši. Kurzemes guberņā 1835. gadā stājās spēkā nolikums, kas piešķīra ebrejiem pasi (bieži dodot jaunu uzvārdu), pastāvīgi dzīvojošiem atļāva nodarboties pašu izvēlētā profesijā, bet aizliedza ieceļošanu no Polijas un Lietuvas, izraidīja nodokļu nemaksātājus. 19. gadsimta vidū guberņā dzīvoja 23 tūkstoši ebreju. Rīgas ebreji pagaidu iedzīvotāji panāca, ka 1841. gada 17. decembrī Krievijas Senāts izdeva noteikumus par viņu pāreju pastāvīgu iedzīvotāju statusā, bet bez pilsoņu tiesībām. Pilsētas vācu tēvi bija spiesti to atļaut, taču ar piebildi, ka šiem ebrejiem, izejot uz ielas, jāuzvedas kā pilsoņiem un jāģērbjas pēc vācu modes. Liels panākums bija Krievijas impērijas valsts finansētas ebreju laicīgās skolas atvēršana Rīgā 1840. gadā. To vadīja no Vācijas atbraukušais pedagogs doktors Maksis Lilientāls, dedzīgs ebreju sekulārās izglītības propagandētājs. 1851. gadā Rīgā pirmoreiz tika atļauta sinagogas celtniecība. 19. gadsimta pirmajā pusē nodibinājās daudzas ebreju biedrības. Ievērojamākā bija 1829. gadā Rīgā izveidotā medicīniskās aprūpes un slimo kopšanas biedrība Bikur Holim. Aleksandra II labie gadi Pēc zaudētā Krimas kara Krievija bija spiesta reformēties, modernizēties. Jaunā liberālā likumdošana būtiski mainīja arī ebreju tiesisko stāvokli. Likvidēja kantonistu bataljonus, atcēla ebreju apmešanās un izglītības ierobežojumus. Sākoties plašai dzelzceļu un ostu celtniecībai, uz Kurzemi, Zemgali un Rīgu pārceļoja daudzi tūkstoši ebreju no Polijas, Lietuvas un Baltkrievijas. Sevišķi pieprasīti bija ebreju amatnieki. Rīgā 1867. gadā jau pastāvīgi dzīvoja 5254 ebreji jeb 5,1% visu pilsētas iedzīvotāju, 1881. gadā 14 222 jeb 8,4 procenti. Rīgas ebreju lielākā daļa sabiedriskā dzīvē lietoja vācu valodu, bet ap 6 tūkstošiem arī savā ģimenē galvenokārt runāja vāciski. Kurzemes guberņā 1881. gadā dzīvoja 47 671 ebrejs jeb 8,2 % iedzīvotāju. 1881. gadā viņi veidoja 32 % guberņas pilsētnieku, bet Tukumā 46,5 %, Bauskā 59,4 %, Jaunjelgavā 69,55 % visu iedzīvotāju. Jaunie ebreju ieceļotāji tur galvenokārt runāja jidiša un poļu valodā. Jelgavā un Liepājā ebreji joprojām runāja vācu valodā. Pēc 1863.1865. gada poļu sacelšanās apspiešanas Latgales ebreji pakāpeniski pārgāja uz krievu valodu, taču savā starpā, ģimenē turpināja lietot jidišu, saglabāja arī savu jidiša kultūru. Ebrejiskas bija arī Latgales pilsētas: Daugavpilī 19. gadsimta beigās viņu bija 46 %, Rēzeknē 54 %, Ludzā 54,5 % visu iedzīvotāju. Daudzi ebreji 19. gadsimtā veicināja lieltirdzniecības un lielražošanas attīstību. Kokrūpniecībā un koktirdzniecībā dominēja Šlitu un Berlinu ģimene. Rīdzinieks Šleime Šlits nodibināja linu pārstrādes firmu Emolips. Spirta rūpniecībā vadošā loma bija fabrikantam Jakobam Gindinam. Lielāko Krievijas sērkociņu fabriku Daugavpilī uzcēla un vadīja no Polijas ienākušais Pirmās ģildes tirgotājs Šleime Zakss. Zemgalē un Latgalē ebreju tirgotāji savās rokās pārņēma labības iepirkšanu un pārdošanu. Rīgā 19. gadsimta beigās ebrejiem piederēja 10 bankas. Strauji attīstījās ebreju laicīgā izglītība. 20. gadsimta sākumā Rīgā vien darbojās 32 ebreju skolas ar 5 tūkstošiem skolēnu un 270 skolotājiem. Rīgas Politehniskajā institūtā studēja ap 200 ebreju jauniešu jeb 10 % studentu. Kurzemes guberņā 1897. gadā bija 29 laicīgas un 142 reliģiskas ebreju skolas. Par attieksmes maiņu pret ebrejiem liecināja fakts, ka Aleksandrs II savā braucienā pa Baltijas guberņām 1861. gada 10. jūlijā Jelgavā pieņēma pilsētas ebreju delegāciju, bet 28. jūlijā kopā ar ķeizarisko ģimeni pat apmeklēja pilsētas sinagogu. Arī 1867. gadā, esot Rīgā, cars tikās ar Kurzemes ebreju pārstāvjiem. Savu attieksmi mainīja arī vietējie vācbaltiešu administratori. Tā 1861. gadā Rīgas rabīns un pirmās ebreju skolas direktors Ābrams Neimans tika iecelts Rīgas goda pilsoņa kārtā. Taču šī tolerances un saprašanās vēsture bija samērā īsa. Pretspars pogromu politikai Pēc Aleksandra II nogalināšanas 1881. gada pavasarī Krievijā uzbangoja politisks un ekonomisks antisemītisms, dienvidu guberņās notika ebreju grautiņi. 1882. gada 3. maijā Aleksandrs III izsludināja jaunus ebreju dzīves pagaidu noteikumus, kas bija spēkā līdz 1917. gada februārim. Pēc šiem noteikumiem tiem Rīgas, Jelgavas un Liepājas ebrejiem, kuri nestrādāja sev piereģistrētā profesijā, bija jāatstāj šīs pilsētas. Tāpat kā citur Eiropā, vietējie ebreji reaģēja uz šo naidīgumu, dibinot cionistu grupas un pulciņus. Cionisti aicināja ebrejus gatavoties izceļošanai uz Palestīnu un ASV. 1880. gadā nodibinā-
jās Daugavpils cionistu organizācija. 19. gs. 80. gadu vidū izveidojās Rīgas ebreju studentu pulciņš Hovevei Cion (Cionas čaklie). Tā dalībnieki studēja ebreju vēsturi un sapņoja par ebreju valsts atdzimšanu. Rīgas ebreju kopiena nodibināja savu cionistu grupu, tās vadošie pārstāvji bija Leibs Šlits, Volfs Luncs un Volfs Kaplans. 19. gs. 90. gados sākās Latvijā dzīvojošo ebreju izceļošana uz Palestīnu. Tiesa, sākumā bija maz entuziastu, bet viņu izturība un varonība mudināja nākamās paaudzes atgriezties pie savas tautas galvenā spēka avota savas tēvzemes. Repatrianti no Latvijas piedalījās Haderas lielās apmetnes ierīkošanā Palestīnā. Daudzi ebreji aktīvi iesaistījās revolucionārā cīņā pret Krievijas monarhiju. Daugavpilī un Rīgā 19.20. gadsimta mijā izveidojās Viļņā dibinātās Ebre-
ju sociāldemokrātiskās savienības Bunda vietējās organizācijas. Kādu laiku Bunda centrs darbojās Daugavpilī. Latviešu attieksme 19. gs. 80. gados, bēgot no pogromiem, Latvijā ieradās ap 20 tūkstošiem ebreju bēgļu no Ukrainas, Baltkrievijas un Polijas. Latviešu un vācbaltiešu iedzīvotāju vairākumam pret bēgļiem bija toleranta attieksme. Taču pirmoreiz izpaudās arī vienas iedzīvotāju daļas noraidošā stāja, kas sakņojās reliģiski motivētos aizspriedumos un saimnieciskās konkurences argumentos. Latviešu sabiedrības domas par ebreju jautājumu nebija vienveidīgas. Jaunlatvieši un viņu darba turpinātāji atzina ebrejus par noderīgiem un vajadzīgiem līdzcilvēkiem. Krišjānis Valdemārs aicināja mācīties no viņiem, kā tikt pie turības, pārņemt viņu darbaspējas un prasmi atrast jauno, noderīgo. Avīze Dienas Lapa 1886. gada 14. oktobrī uzsvēra, ka ebreji mums der par dzīvu pierādījumu, cik ļoti var stiprināties kāda maza, nicināta tautiņa, pie viņiem mēs skaidri redzam, ko panāk caur izmanību, pacietību un savstarpēju ciešu kopību. Turpretī topošā latviešu konservatīvā pilsonība, kuras līderis bija Frīdrihs Veinbergs, aicināja boikotēt ebreju preces, ierobežot viņu tiesības (īpaši Rīgā), nedot viņiem līdztiesību. Parādījās vietējais saimnieciskais antisemītisms. Dalījās arī latviešu literātu domas. Ādolfs Alunāns (Iciks Mozus), Augusts Deglavs (Žīdu meitiņa), Rūdolfs Blaumanis (Skro-derdienas Silmačos u.c.) rāda simpātisku, sirsnīgu ebreja tēlu. Sa-vukārt Andrievs Niedra (Kad mēness dilst) un Jānis Poruks (Mūžīgais žīds) saskata ebrejos ļaunus un likteņa nolādētus tipus. Sadūrās tolerance un ksenofobija pret citādo, ne vienmēr saprasto cilvēku. Ebreji 1905. gada revolūcijā 19. gadsimtam beidzoties, Latvijas teritorijā dzīvoja 142 315 ebreji jeb 7,4 % iedzīvotāju. Latgalē 1897. gada tautas skaitīšana konstatēja 63 851, Kurzemē un Zemgalē 51 169, Rīgā un Vidzemē 27 295 pastāvīgus iedzīvotājus ebrejus. Sociālā skatījumā viņi bija dažādi. Vairums dzīvoja pieticīgi un nabadzīgi. Ebreju saimnieciskai elitei piederēja daudzas kokzāģētavas, tabakas izstrādājumu, tekstila un ādas izstrādājumu ražotnes, gatavo drēbju lielveikali. Nabadzīgo ebreju vidū arvien spēcīgāk izplatījās sociālisma idejas. 1904. gada rudenī Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas Rīgas komiteja un Bunda Rīgas komiteja noslēdza sadarbības līgumu un nodibināja koordinējošo Rīgas Federatīvo komiteju. Galvenās kontaktpersonas bija inženieris Jānis Ozols (Zars) un dzelzceļa darbinieks Samuils Kļevanskis (Maksims). 1905. gada 13. (26.) janvārī Rīgā LSDSP un Bunds kopīgi organizēja vispārējo streiku un masu demonstrāciju Daugavmalā. Pirmajās rindās gāja Federatīvās komitejas aktīvisti. Cara kareivju nogalināto 73 demonstrantu vidū bija pieci Bunda biedri. Daugavpilī 1905. gada sākumā Bundam bija jau vairāk nekā tūkstotis biedru. Vadošie līderi bija Mendels Skuteļskis, Mendels Deičs un Leibs Bermans. Streikos un demonstrācijās tur piedalījās ap 11 tūkstošiem strādnieku un amatnieku, lielāko tiesu ebreji. Tāpat kā Rīgā, bija kritušie (1925. g. viņiem atklāja pieminekli). Liepājā 1905. gadā arī tika izveidota LSDSP un Bunda koordinācijas komiteja. Tur nodibinājās spēcīga ebreju kaujinieku grupa, ko vadīja Semjons Nahimsons. Rīgā Bunda kaujinieki kopā ar latviešu apbruņotiem revolucionāriem 1905. gada septembrī iebruka Rīgas Centrālcietumā un atbrīvoja tur apcietinātos biedrus. Rīgā un Daugavpilī latviešu, krievu un ebreju revolucionārie kaujinieki kopīgi savaldīja melnsimtnieku bandas, kas mēģināja izraisīt ebreju grautiņus. Rīgā pretsparu melnsimtniekiem deva arī cionistu sociālistu organizētie bruņotie pašaizsardzības pulciņi. 1905. gada revolūcijas dienās sākās latviešu un ebreju pirmo pilso-nisko politisko partiju un grupu sadarbība. Par ebreju pilnīgu līdztiesību iestājās Latviešu demokrātiskā partija. Krievijas 1. Valsts domes vēlēšanās Kurzemē ebreji atbalstīja Jāņa Čakstes, bet latvieši ārsta cionista Nisona Kacenelsona kandidatūru. Abus ievēlēja. Šī sadarbība turpinājās arī 3. un 4. Valsts domes vēlēšanās, no Latvijas ebrejiem ievēlot Lāzaru Niseloviču, Jakovu Šapiro un Ecekielu Gurēviču. No visas lielās Krievijas šajās domēs ievēlēja tikai piecus sešus ebreju pārstāvjus. Pret latviešu un ebreju politisko sadarbību asi vērsās vācbaltiešu un latviešu konservatīvās partijas, sevišķi F. Veinberga Latviešu tautas partija, kas pilnīgi atbalstīja melnsimtnieku antisemītismu. Tā krasi sadalījās sociālistisko, liberālo un konservatīvo partiju nostāja ebreju jautājumā Latvijā. 1915. gada deportācija 1907.1914. gadā Latvijā sakarā ar straujo rūpniecības attīstību atkal ieceļoja daudz ebreju strādnieku no Lietuvas un Polijas. Ebreju kopskaits 1914. gadā sasniedza 190 tūkstošus, no kuriem ap 20 tūkstošiem skaitījās īslaicīgi iebraucēji vai arī dzīvoja te bez varas iestāžu atļaujas. Aktīvi darbojās dažādas ebreju kultūras biedrības, dibinājās jaunas. 1910. gadā durvis vēra Rīgas ebreju slimnīca Linat hacedek, kas specializējās veco ļaužu ārstēšanā. Ļoti svarīga loma ebreju jaunatnes audzināšanā bija Rīgas ebreju izglītības biedrībai. Pastiprinājās cionisma propaganda, ko sevišķi rosīgi veica cionistu jaunatne, tās partija Poalei Cion, kā arī cionistu sociālistu organizācija. 1907. gadā Rīgā iznāca ebreju avīze jidiša valodā NationalZeitung, bet 1910. gadā laikraksts Die jidische Stimme. Ebreji arvien vairāk sāka pieteikt sevi kā patstāvīgs politisks spēks, kas centās panākt savu tiesību pielīdzināšanu citu Krievijas lielvalsts pavalstnieku tiesībām. Pret šiem centieniem asi vērsās antisemītiskās aprindas. Latviešu marksistiskās un demokrātiskās partijas un organizācijas atbalstīja ebreju cīņu par tiesību paplašināšanu. Šī solidaritāte izpaudās arī laikā, kad Kijevā 1911.1914. gadā nepamatoti tiesāja ebreju Mendeli Beilisu, kuru melīgi apvainoja rituālā slepkavībā. Gandrīz visa latviešu prese nosodīja šo falsificēto, tumsonīgo tiesas procesu. Tikai Jelgavas Latviešu Avīze atbalstīja apsūdzību un tās sakarā uzbangojušos antisemītisma uzplūdus. Avīzi bija nopircis lieltirgotājs J. Bisenieks, kurš centās nostiprināties Latgales labības tirgū, izspiežot no tā ebreju lieltirgotājus. Latviešu demokrātiskie spēki principiāli nosodīja J. Bisenieka un viņa kompānijas iesaistīšanos Krievijas šovinistu izraisītajā antisemītiskajā kampaņā. Šovinistiskais antisemītisms vissmagāk skāra Latvijas ebrejus Pirmā pasaules kara laikā. 1915. gadā, kad vācu armija ielauzās Lietuvā, krievu armijas ģenerāļi par savu neveiksmju galveno cēloni pasludināja ebrejus. Viņus apvainoja sadarbībā ar vācu armijas pavēlniecību, spiegošanā Vācijas labā. Tika radīts izdomājums, ka Kužos (Lietuva) ebreji noslēpuši Krievijas armijas aizmugurē ienākušu vācu izlūkvienību un palīdzējuši tai pildīt kaujas uzdevumu. Krievu armijas virspavēlnieks lielkņazs Nikolajs Nikolajevičs 1915. gada
17. (30.) aprīlī ebreju reliģisko svētku Šamot priekšvakarā izdeva pavēli par Lietuvas un Kurzemes ebreju deportāciju uz Iekškrieviju 24 stundu laikā, brīdinot viņus par to tikai divas dienas iepriekš. No Kurzemes un Zemgales lopu vagonos aizveda ap 40 tūkstošiem ebreju, uz vagonu durvīm liekot uzrakstu špioni (spiegi). Daudzi nomira ceļā. Deportētos nometināja Poltavas, Jekaterinoslavas (tag. Dņepropetrovska), Vladimiras un Voroņežas guberņā, kur viņus sagaidīja vēsi un naidīgi. No deportācijas izglābās Liepājas un Aizputes ebreji, jo neatrada vagonus viņu ātrai izvešanai, bet 19. aprīlī vācu karaspēks jau pārgāja pāri dzelzceļa līnijai un 24. aprīlī (7. maijā) ieņēma Liepāju. Ebreji sagaidīja vācu kareivjus kā savus glābējus, atbrīvotājus. Latviešu tauta neatbalstīja varmācīgo akciju pret ebrejiem, taču vācu armijā tā saskatīja savu lielāko ienaidnieku un veidoja savus strēlnieku pulkus, kas sargāja Rīgu, apturēja vācu virzību uz ziemeļiem. Pirmoreiz vēsturē latviešu un ebreju politiskie uzskati krasi atšķīrās. Katram bija sava pieeja un cerība. To noteica svešu spēku radītie apstākļi, pasaules karš. Bēgļu gaitās Tāpat kā latvieši, tūkstošiem ebreju no Rīgas, Vidzemes un Dienvidlatgales, karadarbības spiesti, 1915.1916. gadā brīvprātīgi devās bēgļu gaitās. Ap 75 tūkstošiem ebreju bēgļu atrada pajumti Rietumkrievijā un Viduskrievijā. Ebreji, tāpat kā latvieši, tur dibināja savas nacionālās bēgļu aprūpes un aizstāvēšanas komitejas. Petrogradā darbojās Ebreju bēgļu aizsargāšanas sabiedriskā komiteja, ko vadīja Daugavpilī dzimušais tiesībzinātnieks un jurists Pauls Mincs. Viņa tuvākie palīgi bija Jelgavas rabīns Mordehajs (Markuss) Nuroks, Aliezers Etingens, Volfs Luncs un Petrogradas universitātes Juridiskās fakultātes privātdocents Maksis Lazersons. Tā pirmoreiz izveidojās Latvijas ebreju kopīgā pārstāvniecība. Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas Rīgā palikušie ebreji nodibināja savu Ebreju demokrātisko partiju un Nacionāli demokrātisko savienību, kas sadarbojās ar vācbaltiešu un latviešu pilsoniskajiem demokrātiem. Tās vēlējās panākt bēgļu un deportēto atgriešanos. Taču šos nolūkus izjauca Rīgas krišana vācu rokās 1917. gada augustā un lielinieku īstenotais oktobra apvērsums. Padomju vara politiski sašķēla Krievijā esošos Latvijas ebrejus. Vieni pēc Brestas miera noslēgšanas sāka atgriezties mājās, otri pievienojās boļševikiem un nolēma saistīt savu dzīvi ar viņu avantūristisko eksperimentu, trešie nolēma nogaidīt, kamēr galīgi izšķirsies, kā varā paliks Latvija. Neatkarīgās Latvijas pilsoņi 1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas Republika bija latviešu nacionālā valsts, taču tā tiecās veidot vienotu visu pilsoņu valsts tautu. Jau 1918. gada 17. novembrī Latvijas Tautas padome (LTP) atzina cittautiešu kopumus par nacionālām minoritātēm, dodot tām tiesības deleģēt savus pārstāvjus likumdošanas un izpildvaras institūcijās, kā arī garantējot minoritāšu kultūras tiesības, to identitātes saglabāšanu. 1919. gada 8. decembrī izdotie izglītības likumi noteica, ka minoritātēm ir tiesības organizēt savas nacionālās skolas un pašām pārvaldīt tās, t.i., īstenot savu izglītības autonomiju. Latvijā dzīvojošie ebreji pirmoreiz kļuva līdztiesīgi ar citām tautībām. LTP likumi radīja pamatu Latvijas ebreju nacionālās minoritātes tapšanai un tās kultūras autonomijai. Tas veicināja ebreju lojalitātes rašanos pret neatkarīgo Latviju. Taču šāda attieksme veidojās pakāpeniski. Sākumā ebreju lielākā daļa atturīgi izturējās pret Latvijas Republiku, jo neticēja latviešu spējai racionāli vadīt un nosargāt savu valsti. 1918. gada decembrī uz LTP sēdēm trīs pārstāvjus deleģēja tikai nelielā Ebreju nacionāli demokrātiskā partija. Daži ebreji bija LSDSP frakcijas sastāvā, viņi (Īzaks Rabinovičs u.c.) iesniedza minoritāšu tiesību aizsardzības likuma projektu. Taču tā apspriešana nenotika. Kad ieradās latviešu sarkanie strēlnieki un varu pārņēma Pē-tera Stučkas vadītā Padomju valdība, daudzi ebreji atbalstīja to. Rīgā darbojās vairāki komunistu vadīti ebreju klubi, atklāja četras ebreju pamatskolas, izdeva avīzi Der Roiter Eimes (Sarkanais Karogs). Taču drīz vien ebrejus smagi skāra brīvās tirdzniecības aizliegumi un bargie sodi par privāto iniciatīvu. Rīgā sarkanais terors izdzēsa daudzu ebreju dzīvību. Latgalē aizliedza cionistu organizācijas un vajāja to biedrus. Ebrejus, kuri strādāja pašvaldībās, atlaida no darba. Vīlās arī tie ebreji, kuri sākumā atbalstīja vācbaltiešu vadošo Nacionālo komiteju (Landesvērā karoja ap 100 ebreju). Kad vācu karaspēks ieņēma Rīgu, no baltā terora krita ne mazums ebreju. Bargā pieredze pārliecināja, ka vienīgo demokrātisko un leģitīmo varu pārstāv Kārļa Ulmaņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība. 1919. gada jūlijā Ebreju nacionālo demokrātu partija valdības sastāvā izvirzīja savu līderi Paulu Mincu, kuru iecēla par Valsts kontrolieri. No 1919. gada augusta Tautas padomē jau darbojās 14 ebreju partiju un organizāciju pārstāvji Mordehajs Dubins, Leibs Fišmanis, Jūdels Markss, Filips Lackis, Zamuels Henkins, Jēkabs Landaus u.c. Viņi aktīvi piedalījās Latvijas pilsonības likuma apspriešanā. Atbilstoši tam ap 77 % Latvijā esošo ebreju, kuri te bija pastāvīgi dzīvojuši līdz 1914. gada 1. augustam, kļuva par republikas pilsoņiem. Taču ebreju deputāti kopā ar vācbaltiešu pārstāvjiem krasi iebilda pret latviešu nacionālās valsts principu. F. Lackis LTP sēdē paziņoja: Valsts celšana nav izdevīgs uzņēmums vai nacionālā vairākuma privilēģija, bet visu Latvijas iedzīvotāju lieta. Domstarpības tika risinātas diskusijās un brīžiem asās polemikās. Tāda bija daudztautību demokrātija. Ebreji Latvijas Brīvības cīņās 1919. gada otrajā pusē, it īpaši Bermonta un fon der Golca armijas uzbrukuma dienās, apmēram tūkstoti Latvijas ebreju iesauca Latvijas armijā, bet ap 200 ebreju tur iestājās brīvprātīgi, tādi bija jau Kalpaka bataljonā. Virsnieka pakāpe bija 31 ebrejam. Par varonību četri Latvijas ebreji tika apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni: Josifs Hops, Roberts Maleckis un Maksis Grīnguts par dalību pārdrošās izlūkoperācijās Sarkanās armijas aizmugurē 1920. gadā, bet Josifa brālis Zāmuels Hops par divu smagi ievainotu latviešu virsnieku iznešanu no kaujaslauka, cīnoties pret bermontiešiem. Slavenā latviešu kapteiņa Hugo Helmaņa varoņdarbu atkārtoja 5. Cēsu kājnieku pulka leitnants Beiness Bērmans, kurš komandēja 25 izlūkkareivju reidu Krievijā, Ostrovas virzienā, 1920. gada 12.13. jūnijā, saņemot gūstekņus un trofejas. Par to B. Bērmanu apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni. Varonīgi karoja arī kareivji Hiršs Berkovičs, Eljass Rihters, Filips Farbmans, Jāzeps Binders, Mozus Špungins, Leo Blumbergs un citi. Ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvots arī Landesvēra kavalērijas kapteinis Vācijā dzimušais ebrejs Oto Goldfelds, kurš pārgāja Latvijas nacionālās armijas rindās un vēlāk pieņēma latvisku uzvārdu Zeltiņš. Kaujās par Latvijas neatkarību krita vai no ievainojumiem mira vairāk nekā 50 ebreju. Ebreju kopienai bija morālas tiesības uzskatīt sevi par Latvijas Brīvības cīņu dalībnieci. No 1928. gada darbojās ebreju Latvijas atbrīvotāju biedrība, kurā bija vairāk nekā 700 biedru. Tā audzināja ebreju jaunatni Latvijas patriotisma garā un propagandēja ebreju tautas militārās tradīcijas. Rīgā un Liepājā tika uzcelti pieminekļi kritušajiem ebreju virsniekiem un kareivjiem. 1925. gadā miera laikā Latvijas armijā obligātajā karadienestā un virsdienestā atradās ap 1390 ebreju jeb 1,65 % ebreju izcelsmes Latvijas pilsoņu. Diemžēl virsnieku korpusā viņu bija pavisam maz un tikai medicīniskajā dienestā. Ebreji neiestājās Latvijas Karaskolā un netika tur arī aicināti, viņiem pat nepiešķīra virsnieka vietnieka pakāpi. Te izpaudās no Krievijas monarhijas pārmantoti aizspriedumi par ebreju nepiemērotību virsnieka postenim. Tā bija kļūdaina, ksenofobiska nostādne. Latvijas ebreju kopienas demogrāfiskā un socioloģiskā aina 1920.1921. gadā turpinājās deportēto un evakuēto ebreju atgriešanās Latvijā. Tādēļ ebreju skaits atkal pieauga. Nemitīgi palielinājās to ebreju daudzums, kuriem piešķīra Latvijas pilsonību. 1. tabula Ebreju skaits un piederība Latvijas pilsoņiem 1920.1935. gadā Gads | Ebreju skaits Latvijā | Ebreju īpatsvars Latvijas iedzīvotājos, % | Latvijas pilsoņu īpatsvars ebreju vidū, % | 1920 1925 1930 1935 | 79,644 95,675 94,388 93,479 | 4.99 5.19 4.97 4.79 | 77.31 83.36 89.46 92.46 |
Ebreju demogrāfiskā dinamika Latvijā bija pozitīva. Laikā no 1925. līdz 1935. gadam viņu dabiskais pieaugums bija vairāk nekā 4000 cilvēku. Ebreju skaita samazināšanās notika tādēļ, ka ap 4500 ebreju no Latvijas pārcēlās uz dzīvi Palestīnā, 1923.1936. gadā 2207 ebreji emigrēja uz Amerikas Savienotajām alstīm, vairāki simti izceļoja uz citām zemēm, to skaitā uz Padomju Savienību, lai piedalītos ebreju autonomā apgabala veidošanā Tālajos Austrumos. 30. gadu otrajā pusē, bēgot no nacistu terora, Latvijā iebrauca vairāk nekā tūkstots ebreju no Vācijas, Austrijas un Čehoslovākijas. Viena daļa no viņiem kļuva par pastāvīgiem iedzīvotājiem. Ebreju skaits atkal nedaudz palielinājās, pārsniedzot 95 tūkstošus. Ebreju īpatsvaru pilsoņu vidū palielināja Latvijas Saeimas 1927. gadā pieņemtie grozījumi pilsonības likumā, kas par Latvijai piederīgām atzina personas vai viņu pēctečus, kuri pirms 1914. gada 1. augusta bija dzīvojuši Latvijā vismaz sešus mēnešus un spēja to pierādīt (arī tad, ja viņi nebija pastāvīgi pierakstīti). Labējo nacionālistisko spēku ierosinātais referendums pret šiem grozījumiem cieta neveiksmi, jo vēlētāju vairums to boikotēja. 1927. gada 17.18. decembrī pie urnām devās tikai nedaudz vairāk par 20% balsstiesīgo, Rīgā 18,8 procenti. Neatkarīgajā Latvijā brīvības apstākļos notika arī visai rosīga ebreju iekšēja migrācija galvenokārt no Latgales uz rietumu pusi, arī uz Rīgu. Uz galvaspilsētu pārcēlās arī daļa ebreju no Kurzemes pilsētām un ciemiem. Rīgā no 1920. līdz 1935. gadam ebreju skaits palielinājās no 24 līdz 44 tūkstošiem cilvēku, veidojot 11% no tās iedzīvotājiem. Pārmainījās arī ebreju nodarbinātības struktūra. Salīdzinājumā ar laiku pirms 1918. gada samazinājās sīko amatnieku un sīktirgotāju skaits, relatīvi palielinājās rūpniecībā, lieltirdzniecībā, intelektuālā darba sfērā strādājošo ebreju īpatsvars. 1930. gadā 48,8% Latvijas ebreju strādāja tirdzniecībā, 27,7% rūpniecībā, 5,9% bija brīvo profesiju pārstāvji, 3,4% strādāja veselības aprūpē, 2,9% transportā, 0,9% lauksaimniecībā, 0,8% administratīvajā darbā. Valsts pārvaldes aparātā viņu bija ļoti maz, un šī ir viena no tālaika politikas negatīvām iezīmēm. Nacionālistiskie spēki uzstājās pret minoritāšu pārstāvju iekļaušanu valdībā un tās iestādēs. Toties apmēram 6% ebreju strādāja par saimniecisko uzņēmumu pārvaldītājiem, veikalvežiem, grāmatvežiem u.c. atbildīgiem kalpotājiem valsts un privātā īpašuma sfērā. Pēc 1925. gada tautskaites datiem 36,27% privāto īpašnieku un 8,64% uzņēmēju Latvijā bija ebreji. 1935. gadā Rīgā starp īpašniekiem, kuri algoja darbiniekus, ebreju bija 25,9% (latviešu 51,6%). 1935. gadā strādājošo struktūrā Latvijā ebreju īpatsvars bija šāds: tirdzniecībā 26,0%, veselības aprūpē 9,8%, brīvajās profesijās, izglītībā, mākslā 8,2%, rūpniecībā 8%, satiksmē 2,8%, publiskajā administrācijā un drošības dienestā 2,2%, kā mājkalpotāji 2,2%, lauksaimniecībā 0,1 procents. Apmēram 10% ebreju ģimeņu nespēja segt visnepieciešamākos izdevumus. Tām palīdzību sniedza ebreju reliģiskās draudzes, dažkārt sekulāro kopienu palīdzības kases. Taču arī tad daudzas ģimenes palika galīgā nabadzībā, sevišķi Latgales miestos un pilsētās. Ebreju loma tautsaimniecības atjaunošanā un attīstībā Ebreju kapitālistiem un uzņēmējiem bija svarīga nozīme Latvijas tautsaimniecības atjaunošanā un attīstībā. Tikko no bēgļu gaitām atgriezušies, ebreju uzņēmēji sāka dibināt bankas, kredītsabied-rības un kooperatīvus. Ļoti veiksmīgi darbojās Rīgas starptautiskā banka, Liepājas tirgotāju banka, Latvijas privātā akciju banka, Rīgas tirgotāju banka, Ziemeļu banka; tās ievadīja banku sistēmas veidošanos Latvijā. 1924. gadā sešās ebreju dibinātajās bankās atradās 60% visa Latvijas banku kapitāla. Ebreju baņķieri izmantoja savus plašos starptautiskos sakarus ar ASV, Vācijas, Anglijas, Zvied-rijas u.c. valstu kapitālistiem, lai Latvijas ekonomikā ieplūdinātu ārzemju investīcijas. Latvijas privātajā bankā ienāca arī kapitāls, kā pamatā bija čehu karavīru iegūtā Krievijas valdības zelta daļa, ko viņi pārveda no Sibīrijas kā atlīdzību par ģenerāļa R. Gaidas un čehu korpusa karošanu pret boļševikiem. Tika nodibināta Latvijas ebreju kredītsabiedrību savienība, kas apvienoja 21 aizdevu kasi un krājkasi. 20. gadu sākumā divos gados Latvijas ebreju finansisti, rūpnieki un tirgotāji saņēma no ASV sūtītus valūtas pabalstus 30 milj. latu vērtībā, un tas ļāva ieguldīt lielus līdzekļus ražošanas uzņēmumu dibināšanā un pastāvošo ražotņu modernizācijā, īpaši kokrūpniecībā, gumijas, tekstila un papīra ražošanā. Latvijas ebrejiem palīdzību sniedza arī ASV ebreju labdarības apvienība Joint. Lieli nopelni Latvijas banku dibināšanā un sekmīgā vadīšanā bija ebreju uzņēmējiem un finansistiem brāļiem Danielam un Jēkabam Hofiem (no Jelgavas), S. J. Zaksam, I. Frīdmanim, F. Davsonam, Z. Landauam, N. Ginzburgam, G. Frankam, A. Kānam, N. Soloveičikam, S. Gurēvičam, A. Rabinovičam u.c. J. Zakss, I. Frīdmans un ekonomikas doktors Benjamins Zivs bija Latvijas valdības finansu padomnieki, un viņi piedalījās Latvijas valūtas lata ieviešanā. Ebrejiem bija būtiska ietekme arī Latvijas kredītsistēmas izveidošanā. 1935. gadā starp kredītiestādēs nodarbinātajiem 10,2% bija ebreji, bet apdrošināšanas iestādēs 15,4 procenti. Pēc ievērojamā latviešu ekonomista A. Ceihnera sniegtajām ziņām 1933. gadā ebreju īpašniekiem piederēja 20,2% Latvijas rūpniecības uzņēmumu, 28,5% veikalu, 48,6% pirmās un otrās kategorijas tirgotavu. 1935. gadā ebreju īpašniekiem piederēja 36 % akciju sabiedrību pamatkapitāla un starp valsts nodokļu maksātājiem (kuru ienākumi pārsniedza 2000 latu gadā) ebreju bija: rūpniecībā 32,2%, tirdz-niecībā 47,9%, bet namsaimniecībā 22,5 procenti. Rīgā ebrejiem piederēja 7% gruntsgabalu. Ebreju saimnieciskā rosība veicināja Pirmā pasaules kara seku pārvarēšanu, deva darbu tūkstošiem cilvēku. Protams, strauji palielinājās arī pašu ebreju finansistu, rūpnieku un tirgotāju ienākumi. Pēc A. Ceihnera aprēķina vidēji viena ebreja ienākumi apmēram 1,8 reizes pārsniedza viena latvieša ienākumus. Šādu stāvokli noteica latviešu lielākās daļas nodarbinātība lauksaimniecībā, kur peļņas pakāpe bija zema, tikai 24% gadā. Turpretī tirdzniecībā tā bija 1015%, rūpniecībā 810 procenti. Tādēļ ebreju pilsoņi ieguva vairāk. Ebreju turīgie ļaudis daudz naudas ieguldīja savu uzņēmumu modernizācijā un paplašināšanā, savas kopienas nabadzīgo cilvēku pabalstīšanā. Ebreju politiskās dzīves struktūra Ebreji, kļuvuši par Latvijas pilsoņiem, izrādīja lielu politisku aktivitāti. Latvijas Republikā līdz 1934. gada 15. maijam darbojās vairākas ebreju politiskās partijas. Visietekmīgākā no tām bija 1920. gadā dibinātā reliģiozi konservatīvā Agudat Israel (Izraēla apvienība), tās līderis bija Mordehajs Dubins. Tā propagandēja ebreju reliģiozās tradīcijas, Latvijas iekšpolitikā sadarbojās ar Latviešu zemnieku savienību un tās līderi Kārli Ulmani, ar kuru M. Dubinu vienoja arī personiska draudzība. 1929. gada beigās M. Dubins devās uz ASV, lai panāktu aizdevuma piešķiršanu Latvijai krīzes pārvarēšanai. Viņa misija bija sekmīga. Otra reliģiska, bet cionistiska partija, kas propagandēja atgriešanos Izraēlā (Palestīnā), tika izveidota 1922. gadā un saucās Mizrahi. To vadīja Mordehajs Nuroks. Šī partija uzturēja ciešus sakarus ar Vispasaules ebreju kongresu, kā vadībā M. Nurokam bija ievērojama loma. Saeimā Mizrahi atbalstīja labēji centriskos latviešu politiķus. 1926. gada decembrī Valsts prezidents J. Čakste bija minējis M. Nuroka vārdu iespējamo Latvijas Ministru prezidenta kandidātu skaitā. 1920. gadā nodibinātā Ebreju nacionālā demokrātu partija (līderis Leibs Fišmans) bija izteikti pilsoniska un centriska. Tā pārstā-
vēja turīgo ebreju uzņēmēju un tirgotāju intereses. Ap 1924. gadu šī partija zaudēja savu ietekmi, jo maz rūpējās par ebreju kopējām interesēm. Kreisajā politiskajā spektrā ietekmīga bija kreiso cionistu partija Ceire Cion (Cionas jaunatne), kas savos uzskatos centās savienot cionisma idejas ar demokrātiska sociālisma koncepciju. Kreisie cionisti gribēja izveidot Palestīnā nacionālu un sociāli taisnīgu ebreju valsti. Šīs partijas līderis bija Latvijā un visā Eiropā plaši pazīstams tiesībzinātnieks Maksis Lazersons, kurš aktīvi darbojās arī Tautu Savienības minoritāšu komisijā. 1931. gadā Ceire Cion apvienojās ar Latvijas cionistu sociālistu organizāciju kopīgā Cionistu sociālistu partijā. Latvijas ebreju marksistiskā strādnieku partija Bunds, kuras līderis bija ārsts Noahs Maizels, cieši sadarbojās ar kreiso Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju. Bunda vadībā darbojās ebreju kreisās jaunatnes organizācija Perecklub un studentu biedrība Zukunft (Nākotne). Latvijas Bunds aktīvi uzstājās kā pret labējām latviešu partijām, tā arī pret komunistiem. Visas minētās ebreju politiskās partijas, par spīti atšķirīgiem uzskatiem, ne vienu vien reizi Satversmes sapulcē un Saeimā vienojās savā starpā, lai paustu un aizstāvētu kopīgu viedokli, īpaši tad, ja bija jāizšķir kāds jautājums, kas skāra Latvijas ebreju kopīgās intereses. Zīmīgi, ka ebreji, kas veidoja ap 4,85 % Latvijas pilsoņu, 1., 2. un 3. Saeimā ievēlēja 56 deputātus. Tas nozīmē, ka vairākums ebreju balsoja par savas kopienas partijām. 1931. gadā daudzi ebreji balsoja par LSDSP kandidātiem. Tās bija saimnieciskās krīzes un antisemītisko spēku aktivizācijas sekas, tādēļ atbalsts tika meklēts marksistiskajā partijā. Dažādas ebreju politiskās partijas un grupas izvirzīja savus kandidātus pašvaldību vēlēšanās un bieži sekmīgi. 1922. gadā starp Latvijas pilsētu 726 domniekiem bija 67 ebreji. 1920. gadā Rīgas domē bija trīs ebreju deputāti (no 90), Liepājā, Jelgavā, Ventspilī, Kuldīgā, Tukumā un Talsos viņu bija 612 % deputātu sastāva, Bauskas domē četri deputāti (no 20), Aizputē pieci (no 20), Rēzeknē 14 (no 30), bet Ludzā 10 (no 20). Daugavpils domē 1928.1931. gadā ebrejiem bija apmēram viena trešā daļa deputātu vietu. 2. tabula Ebreju deputātu skaits Latvijas 1.4. Saeimā Partija | 1. Saeimā 1922. gadā | 2. Saeimā 1925. gadā | 3. Saeimā 1928. gadā | 4. Saeimā 1931. gadā | Agudat Israel Nacionālie demokrāti Mizrahi Ceire Cion Bunds | 2 1 1 1 1 | 2 - 1 1 1 | 1 - 2 1 1 | 2 - 1 - - | Kopā | 6 | 5 | 5 | 3 |
Ārpus Saeimas aktīvi darbojās Sociālistu revizionistu partija, ko 1923. gadā nodibināja starptautiskā cionisma radikālā spārna līderis Vladimirs Žabotinskis. Viņa ietekmē Rīgā tika izveidota ebreju jaunatnes radikālā organizācija Betar, kuras centrs vēlāk atradās Polijā. Betar gatavoja jauniešus bruņotai cīņai par Izraēla zemes atgūšanu un ebreju nacionālās valsts nodibināšanu, kā arī darbam atjaunotā tēvzemē. Latvijas Betar rindās bija līdz 2000 jauniešu. Ebreju nacionālās tradīcijas audzināja arī ebreju skautu jaunatnes organizācija Necah, dažādos laika posmos tajā bija no 1800 līdz 3000 biedru. Nabadzīgāko ebreju ģimeņu jauniešos populāra un pievelkoša bija nelegālā Latvijas Komunistiskā partija (LKP), kuras galvenā vadība atradās Maskavā. Par LKP atbalsta organizāciju Latvijā kļuva legālais ebreju strādnieku kultūrizglītības centrs Arbeterheim (Strādnieku nams), ko vadīja Ābrams Ravdins. Tā vadībā rosījās ap 3 tūk-stošiem dalībnieku gan Rīgā, gan filiālēs Daugavpilī, Liepājā un Rēzeknē. 1922. gadā Rīgas Arbeterheimā viesojās un uzstājās Vladimirs Majakovskis. Ebreju komunisti 1920. gadā izveidoja arī nelegālu organizāciju Kampf Bund (Cīņas Bunds), kas darbojās kā Latvijas Kompartijas ebreju sekcija. Tās redzamākie darboņi bija Markus Donskojs, Josifs Ļenskis un Ābrams Gurēvičs. Šīs komunistu apvienības veica destruktīvu, graujošu darbību, uzturēja sakarus ar PSRS. Taču tām nekad neizdevās ietekmēt ebreju jaunatnes vairākumu. Tās bija ekstrēma, totalitāri domājoša mazākuma pārstāves. Ebreju cionisti un Betar asi cīnījās pret komunistiem un guva panākumus. Ebreju skolas Neatkarīgās Latvijas Republikas laikā līdz pat 1940. gada jūnijam pastāvēja plašs ebreju minoritātes skolu tīkls. Pamatskolas lielākoties uzturēja vai subsidēja valsts un pašvaldības, toties ebreju vidusskolas pārsvarā piederēja privātpersonām vai sabiedriskām organizācijām. 3. tabula Ebreju skolu skaits Latvijā 1919.1940. gadā Mācību gads | Pamatskolas | Vidusskolas | valsts un pašvaldību | pavisam | 1919./20. māc. g. 1922./23. māc. g. 1924./25. māc. g. 1933./34. māc. g. 1939./40. māc. g. | 21 66 67 88 60 | 4 5 5 4 | 4 9 15 18 11 |
Šis skolu tīkls nodrošināja ebreju jaunatnes izglītošanu viņu nacionālās identitātes garā. 1922. gadā ebreju skolās mācījās 22%, bet 1929. gadā 82% ebreju ģimeņu bērnu. Tomēr ievērojama daļa ebreju līdz 1934. gadam savus bērnus sūtīja arī vācu un krievu skolās. Sākumā mācības ebreju skolās pārsvarā norisa krievu valodā, bet, jau sākot ar 20. gadu otro pusi, jidiša un latviešu valodā, mācot arī ivrita, vācu, angļu, krievu valodu. 1930. gadā 45,82% ebreju skolu skolēnu mācījās jidiša, 36,05% ivrita, 13,077% vācu un 5,05% krievu valodā. 30. gados pieauga to skolu skaits, kur mācības notika ivrita valodā. Ebreju skolās lielu uzmanību veltīja arī skolēnu patriotisma un lojālisma audzināšanai pret Latvijas valsti. 1929. gada nogalē Izglītības ministrijas Ebreju skolu nodaļa izveidoja komisiju līdzekļu vākšanai Brīvības pieminekļa celtniecībai Rīgas centrā. Šajā sakarā komisija vērsās ar uzsaukumu pie ebreju skolēnu vecākiem, nobeidzot to ar vārdiem: Lai pašas tautas celtais Brīvības piemineklis liecina par rasto saskaņu iedzīvotāju starpā. Prāvs bija arī ebreju studentu skaits. 4. tabula Ebreju studentu skaits Latvijā Mācību gads | Studentu skaits | Īpatsvars visu studentu skaitā, % | 1919./20. māc. g. 1924./25. māc. g. 1931./32. māc. g. 1936./37. māc. g. | 265 564 769 463 | 19.57 8.84 8.77 6.83 |
Ebreju studentu skaita samazinājumu daļēji radīja nedemokrātiskie ierobežojumi jeb uzņemšanas normas viņu tautībai vairākās fakultātēs, piemēram, tiesību zinības, medicīnas u.c., kur no 1934. gada ebreju jauniešu uzņemšanai bija noteikta kvota. No 1920. līdz 1937. gadam Latvijas Universitāti bija beiguši 738 ebreji jeb 12,76% visu absolventu. Latvijas ebreju intelekts izpaudās arī valodu prasmē. 1936. gadā vairāk nekā puse no viņiem prata trīs četras valodas, bet 6,4% piecas un vairāk valodu. 1930. gadā 62,46% ebreju raiti runāja latviešu valodā, bet Rīgā 68,92%, Liepājā 88,4%, Jelgavā pat 90,52%, toties Daugavpilī tikai 18,6 procenti. Latviešu valodu neprata daudzi gados veci cilvēki un Latgalē dzīvojošie, kuri dzīvoja nelatviskā vidē. Var lēst, ka 1940. gadā jau apmēram 80% ebreju Latvijā spēja sazināties latviešu valodā. Rainis savā pēdējā intervijā, ko viņš 1929. gada septembrī sniedza avīzei Segodņa, ļoti augstu novērtēja ebreju jaunatnes tieksmi apgūt latviešu valodu un piedalīties Latvijas sabiedriskās dzīves pasākumos. Viņa ieskatā tā bija Latvijas topošās kopnācijas iezīme, kas deva paraugu citu minoritāšu jaunajām paaudzēm. Ebreji Latvijas kultūras dzīvē Nozīmīgs bija ebreju devums Latvijas kultūras dzīvē. No 1922. līdz 1934. gadam Rīgā, Jēzusbaznīcas ielā 3, darbojās pašdarbības Ebreju strādnieku teātris. 1926. gadā Rīgas ebreju kluba ēkā Skolas ielā 6 aizkaru vēra profesionālais Ebreju minoritātes teātris (Jaunais ebreju teātris). To vadīja tolaik pazīstami režisori A. Morevskis, A. Šteins, Jūlijs Adlers, Jefims Veisbeins, Menahims Rubins, Rūdolfs Zaslavskis u.c. Repertuārā galvenokārt bija Šoloma Aleihema, Šoloma Aša, Ādama Goldfādena u.c. ebreju rakstnieku lugas jidiša valodā. Teātra dekorācijas veidoja talantīgais mākslinieks Mihails Jo (Meijers Jofe). Teātrī bieži viesojās ebreju teātra trupas no Ņujorkas, Varšavas, Viļņas un Telavivas. Sevišķi izteiksmīga bija ebreju dalība Latvijas mūzikas dzīvē. 1926.1929. gadā trīs sezonas Nacionālās operas galvenā diriģenta pienākumi tika uzticēti Emilam Kuperam. Mūzikas vēsturniece Vija Briede secina: E. Kupera nozīme latviešu opermūzikas attīstībā ir milzīga. Būtība viņš pacēla mūsu teātri Eiropas līmenī. 1937./38. gada sezonā Nacionālās operas orķestri diriģēja slavenais Leo Blehs, kurš pirms tam 20 gadus bija Vācijas Valsts operas Berlīnē galvenais diriģents. Pēc 1945. gada viņš atkal diriģēja Valsts operu Rietumberlīnē. Starp operas solistiem no 1936. gada bija jaunais Leonīds Zahodņiks. Daudzus gadus Latvijas konservatorijā vijolnieku klasi vadīja profesors Ādolfs Mecs. Viņu talantīgāko audzēkņu skaitā bija brīnumbērns Sāra Rašina, kura 1937. gadā 17 gadu vecumā kļuva par starptautiskā konkursa uzvarētāju Briselē, saņemot arī Latvijas valdības prēmiju. Latviešu pirmajai mākslas kinofilmai Tautas dēls 1931. gadā mūziku komponēja Marks Lavri, kurš 1941.1947. gadā bija Palestīnas tautas operas diriģents, vēlāk strādāja Izraēlas radio. 20. gados Rīgā pastāvēja Ebreju tautas konservatorija, kas atradās Pauluči (tag. Merķeļa) ielā 11. Tās audzēknis bija slavenais dziedonis Mihails Aleksandrovičs, neatkārtojams ebreju tautasdziesmu izpildītājs. Estrādes mūzikā pirmā persona bija tango karalis Oskars Stroks, kura Melnās acis skanēja visā Austrumeiropā un ne tikai. Ilgi neaizmirsa arī viņa Zilās acis, Mans pēdējais tango u.c. melodijas. Izcils bija vairāku ebreju sniegums Rīgas arhitektūrā. Īpaši jāpiemin jūgendstila klasiķis Pauls Mandelštams Latvijas Repub-likā pēc viņa projekta uzcēla Ebreju klubu un teātri Skolas
ielā 6, daudzstāvu universālveikalu Kalēju ielā 5, Rīgas tirdzniecības banku Smilšu ielā 1, tirdzniecības, kantoru un dzīvokļu namu Elizabetes ielā 57, ēkas Stabu ielā 17, Bruņinieku ielā 40, Brīvības ielā 97 u.c. Ir jāatzīmē arī ebreju dalība Latvijas sportā, kur liela loma bija klubiem Hakoah un Makkabi. Hakoah futbola komanda spēlēja virslīgā un deva trīs futbolistus Latvijas valsts izlasei. Pazīstamākais bija centra uzbrucējs Ilja Vestermans, kurš valsts vienības spēlēs iesita 11 vārtus. 1919.1940. gadā iznāca 40 ebreju avīzes un žurnāli. Ilgus gadus tiražēja avīzi Das Folk (Tauta; 1920.1927. g.), kas pauda cionistiskus uzskatus, kreiso cionistu laikrakstu Frimorgn (Rītā; 1926.1934. g.), konservatīvo avīzi Haint (Šodien; 1934.1940. g.), ko izdeva Agudat Israel. Ebreju žurnālisti vadīja arī krievu valodā iznākošo avīzi Segodņa, kas bija viena no vispopulārākajām avīzēm Latvijā. Reliģiskā dzīve Latvijas ebreju vairākums bija reliģiozi ļaudis. Pastāvēja ap 200 jūdaistisku draudžu. Daugavpilī vien bija 40 sinagogu un lūgšanas namu, Rīgā 30 (to skaitā 14 sinagogas, no tām 4 horālās), Rēzeknē 10. Visā Eiropā ebreju sabiedrība zināja Bauskas rabīnus Ichaku Kohenu Kuku un Mordehaju Eliasbergu, Rīgas rabīnu Mendelu Zaksu, kā arī Daugavpils rabīnus izcilus jūdaisma teorētiķus Josifu Rozinu un Meieru Simhi, Jelgavas rabīnu Levi Ovčinski. Latvijā samērā liela ietekme bija hasīdisma reliģiskajam virzienam, ko spilgti pārstāvēja minētais J. Rozins Rogačovas gaons. Arī Agudat Israel partija (vēlāk organizācija) orientējās uz hasīdismu, tā nacionāli reliģisko konservatīvismu. Kad 1927. gadā Maskavā čeka arestēja un uz nāvi notiesāja hasīdisma Habada kustības galvu Lubaviču Rebi Josifu Ichaku Šneersonu, M. Dubins devās uz PSRS galvaspilsētu un tur vadošās instancēs panāca, ka Šneersonu atbrīvoja un atļāva viņam izbraukt uz Latviju. Latvijas valdība atbalstīja šo M. Dubina humāno misiju, deva Šneersonam patvērumu un Latvijas pilsonību. Uz neilgu laiku Rīga kļuva par hasīdisma pasaules centru. No šejienes Šneersons devās uz Poliju, bet 1939. gadā Latvijas vēstniecība palīdzēja viņam no vācu ieņemtās Varšavas emigrēt uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur Ņujorkā izveidojās spēcīgākais hasīdisma centrs. Antisemītisma uzbrukums Pēc Pirmā pasaules kara Eiropā uzliesmoja tāds antisemītisms, kāds te nebija pieredzēts kopš viduslaikiem, taču 20. gadsimtā izplatījās nevis reliģiski motivēts, bet rasistisks antisemītisms. Ebrejus ienīda un vajāja kā svešu rasi. Šāds rasisms sevišķi bīstamā veidā izplatījās Vācijā, kur kļuva par politiskā avantūrista Ādolfa Hitlera vadītās Nacionālsociālistiskās partijas ideoloģijas pamatelementu. Latvijā antisemītisms neguva plašu attīstību. Neviena republikas valdība un Saeima to neveicināja. Ebreja un latvietes dēls Zigfrīds Meierovics bija Latvijas pirmais ārlietu ministrs un 1921.1924. gadā divas reizes Ministru prezidents. Viņu cienīja kā latvieši, tā ebreji. Taču starp nacionālistiskām politiskām aprindām, kas vēlējās veidot Latviju tikai par latviešu etnosa valsti, bija samērā daudz ebreju nīdēju. Savu ksenofobiju viņi motivēja ar ebreju izcelsmes uzņēmēju un baņķieru it kā pārāk lielo ietekmi ekonomikā, ebreju norobežošanos savā reliģijā un sekulārā nacionālā dzīvē, un tādēļ viņu intereses pretdarbojoties latviešu nacionālajiem mērķiem. Šo antisemītu argumenti ignorēja Latvijas vēstures realitātes. Latviešiem trūka kapitāla rūpniecības un tirdzniecības attīstīšanai ne jau ebreju dēļ, bet gan tādēļ, ka vairāk nekā 60 gadu grūtā darbā gūtos iekrājumus nācās maksāt par vācbaltiešu muižniecības īpašumā esošās zemes izpirkšanu. Ebreju segregācija radās viņu diskriminācijas apstākļos Krievijas impērijā. To varēja pārvarēt, veicinot ebreju integrēšanos Latvijas brīvvalsts sabiedrībā. Antisemīti noraidīja šādu iespēju. Judofobiskā aģitācija iedarbojās. 1920. gada jūnijā Rīgā, Rēzeknē un Daugavpilī huligāniskas grupas rupji aizskāra un aplaupīja ebreju tautības cilvēkus. Varas iestādes apturēja ekscesus. Valdības Vēstnesis 26. jūnijā publicēja paziņojumu Latvieši un ebreji, kurā uzsvēra, ka latvieši un ebreji visu laiku dzīvojuši mierīgi un saticīgi un ka šī tradīcija jānosargā. Vienādas tiesības un drošība būšot visiem Latvijas pilsoņiem, kas godīgi izpilda savus pienākumus un ir uzticīgi valstij. Neraugoties uz to, labējā, nacionāli radikālā latviešu prese avīzes Latvijas Sargs, Zemgalietis, Vienots Spēks, laikraksts Vairogs Latgalē u.c. 20. gadu pirmajā pusē bieži rakstīja par žīdu briesmām un netikumiem. Sevišķi izcēlās Kristīgās nacionālās sa-vienības (KNS) orgāns Tautas Balss, ko rediģēja G. Reinhards un J. Dāvis, publicēdami arī savus antiebrejiskos rakstus. Tā viņi cerēja savai partijai piesaistīt lielāku balsotāju skaitu no mazizglītotu un sociāli neapmierinātu slāņu vidus. 1922. gadā 1. Saeimas vēlēšanās KNS ieguva četras deputātu vietas, bet 2. Saeimā 1925. gadā vairs tikai divas vietas. Izrādījās, ka antisemītiskie saukļi spēcīgi iedarbojās tikai pēckara lielo ekonomisko grūtību laikā, kad tika meklēti šo grūtību vaininieki cittautiešu vidē. Latvijas saimnieciskajam stāvoklim stabilizējoties, etniskās attiecības kļuva tolerantākas. Taču antisemīti arī tad nerimās. Par saimnieciskā antisemītisma līderi kļuva Nacionālās apvienības vadītājs Arveds Bergs, kurš 1921. gadā sāka izdot avīzi Latvis un 1922. gadā nodibināja Latvju nacionālo klubu. Tā pārstāvji sevišķi aktīvu darbību izvērsa studentu vidū un 1922. gada rudenī izprovocēja uzbrukumu ebreju studentiem Latvijas Universitātē. Sakarā ar to Latvijas Ministru kabinets 1922. gada 9. decembra sēdē apsprieda antisemītisma izplatības jautājumu un nosodīja ekstrēmo nacionālistu politisko huligānismu. Tomēr antisemītisma propagandu Latvijas demokrātija neaizliedza. Nacionālais klubs turpināja graujošu darbību, un 1925. gada 23. janvārī tā teroristu grupa iemeta rokasgranātu sinagogā Dzirnavu ielā 124, bet tā paša gada februārī pudeli ar indīgām vielām ebreju sociāldemokrātiskās organizācijas Perec telpās Dzirnavu ielā 96. Klubu par politiskās vardarbības veicināšanu 1925. gadā gan slēdza, taču tas vēl divus gadus darbojās ar citu nosaukumu. Antisemītismu piekopa arī Tēvijas sargi, Latvijas sargi, Latviešu aktīvo nacionālistu savienība u.c. ultralabējas organizācijas. Antisemītiskie aizspriedumi un uzskati pastiprinājās, sākot ar 1930. gadu, kad Latviju skāra pasaules ekonomiskā krīze. Daudzu latviešu materiālais stāvoklis krasi pasliktinājās, viņu sīkie uzņēmumi bankrotēja, radās masu bezdarbs. Arī ebreju iedzīvotāji cieta no krīzes, tomēr ebreju izcelsmes uzņēmēji bija noturīgāki, viņus glāba lielāka iespēja saņemt ārzemju kredītus, arī kapitāla rezerves bija prāvākas. Latvijas tautsaimniecība kopumā no tā tikai ieguva. Taču antisemītiskie propagandisti apgalvoja, ka pretēji latviešiem ebreji gūstot no krīzes sev labumu un tādēļ padziļinot to, nesot postu un trūkumu. 1931.1932. gadā nodibinājās profašistiska, ksenofobiska, arī antisemītiska organizācija Ugunskrusts, ko 1933. gadā pārdēvēja par Pērkonkrustu (ap 2 tūkstošiem biedru). Tās kodolu veidoja bijušie Nacionālā kluba biedri un Latvijas Universitātes antisemītiski noskaņotie mācībspēki un studenti. Par viņu līderi kļuva Gustavs Celmiņš fanātisks nacionālistiskas, totalitāras iekārtas piekritējs un antisemīts. Pērkonkrusta cīņas programma paredzēja ebreju izspiešanu no Latvijas, radot tādu gaisotni un apstākļus, kas piespiestu viņus izceļot. No 1933. gada Pērkonkrustu sāka ietekmēt arī Ā. Hitlera antisemītiskā politika Vācijā. 1934. gada 30. janvārī ar Rīgas apgabaltiesas spriedumu par sazvērestības organizēšanu, noziedzīgu aģitāciju u.c. likumpārkāpumiem Pērkonkrustu aizliedza, taču tā aktīvisti turpināja darboties nelegāli. Kārļa Ulmaņa autoritārās valdības attieksme pret ebrejiem 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma rīkotāji un viņu vadonis Zemnieku savienības līderis Kārlis Ulmanis, kurš kļuva par autoritārās valdības vadītāju, nebija antisemīti. K. Ulmani gan ietekmēja totalitārās idejas Eiropā, B. Musolīni piemērs, taču viņš nekad nesimpatizēja hitlerismam, nacismam. K. Ulmanis kādā valdības sēdē esot uzsvēris, ka Latvijā pretžīdu likumi nebūs. Autoritārās valdības ekonomiskās politikas mērķis valsts kapitālisma attīstība, koncentrējot banku kapitālu un lielražošanu latviskas valsts rokās, protams, aizskāra daudzu ebreju finansistu un uzņēmēju intereses. Piemēram, 1938. gada 18. janvārī valsts pārņēma septiņus lielākos Latvijas tekstiluzņēmumus, kas piederēja ebrejiem. Daudziem ebreju uzņēmējiem tika atteiktas importa atļaujas. Pēc 1934. gada sākās ebrejiem piederošā kapitāla aizplūšana no Latvijas uz ASV, Lielbritāniju u.c. Rietumvalstīm, aizceļoja arī daudzi speciālisti. Latvijas ekonomisko perspektīvu tas vājināja. K. Ulmaņa autoritārās varas pasākumi izglītības un kultūras jomā arī ietekmēja ebreju dzīvi. Tika likvidēta ebreju skolu pārvaldes autonomija, noteikts, ka viņu bērni drīkst mācīties tikai latviešu un ebreju valodā, bet no jauktām latviešu un ebreju ģime-nēm tikai latviešu skolās. No darba atlaida demokrātiski un kreisi noskaņotus skolotājus. 1934. gada novembrī vairākās Rīgas ebreju skolās notika protesta streiki, sakarā ar ko vairāk nekā 40 ģimnāzistu izslēdza no audzēkņu skaita. Ierobežoja ebreju uzņemšanu augstskolās, viņu karjeras iespējas saimnieciskā darbā, jurisprudencē, pat medicīnā. Kopumā skatot, atkāpe no Latvijas Satversmē deklarētās valsts varas piederības visam pilsoņu kopumam mazināja ebreju kopienas spēju saglabāt savu etnisko un kulturālo identitāti. Taču K. Ulmaņa valdība nelika šķēršļus ebreju skolu un kultūras biedrību pastāvēšanai. 1939./40. mācību gadā Latvijā darbojās 60 ebreju pamatskolu un 11 vidusskolas, no kurām astoņas bija privātas (1933./34. māc. g. bija 100 ebreju pamatskolu un 14 vidusskolas). Ievērojama daļa ebreju bērnu sāka mācīties latviešu skolās. Tāda bija viņu vecāku izvēle, ko noteica nepieciešamība pielāgoties autoritārās varas nacionālajai politikai. Pēc 15. maija apvērsuma visu ebreju politisko partiju darbība tika apturēta, taču M. Dubina vadītajai konservatīvajai Agudat Israel atļāva darboties kā organizācijai. Starp K. Ulmani un M. Dubinu saglabājās savstarpēji draudzīgas privātas attiecības. To apliecināja fakts, ka 1937. gadā K. Ulmanis kopā ar kara ministru ģenerāli J. Balodi Rīgas stacijā ar ziediem sagaidīja M. Dubina dēlu un viņa jauno sievu, Vīnes virsrabīna meitu. Tomēr šīs attiecības neietekmēja varas etnopolitiku. K. Ulmaņa valdība atļāva darboties arī vairākām cionistu ietekmē esošām organizācijām un grupām, to skaitā Betar, labvēlīgi attiecoties pret to mērķiem un uzdevumiem. 1937. gada 27. septembrī Latvijas pārstāvis Tautu Savienībā Ludvigs Sēja Ženēvā oficiāli apliecināja, ka Latvijā nav ebreju jautājuma un ka latviešu tauta ar lielām simpātijām vēro ebreju tautas centienus atgriezties savā vēsturiskā dzimtenē Palestīnā. To varēja saprast kā Latvijas atbalstu cionismam. K. Ulmaņa valdība veica vairākus pasākumus, lai izbeigtu antisemītisma propagandu. Jau 1934. gadā valdībai nevēlamo un tādēļ slēdzamo avīžu un žurnālu sarakstā iekļuva gandrīz visi antisemītiskie izdevumi. Slēdza arī A. Berga vadīto Latvi, un 1935. gada 16. septembrī krita antisemītiskās preses pēdējais bastions žurnāls Tautas Vairogs, ko iekšlietu ministrs slēdza par etniskā naida sludināšanu. K. Ulmanis personiski aizliedza J. Dāvja antisemītisko brošūru izplatīšanu un Rīgas namsaimnieku biedrības sanāksmē visiem dalībniekiem paziņoja, ka nepieļaus viņa pretžīdu darbības turpināšanu, bet brošūras sadedzinās. Policija apķīlāja J. Dāvja jaunizdevumus. Tomēr arī K. Ulmaņa autoritārās varas gados antisemītisko ideju izplatītāji turpināja savu darbību ierobežotos apstākļos. Pret ebreju klātbūtni Latvijas sabiedriskā dzīvē nemitīgi aģitēja Pērkonkrusta pagrīdes grupas un pulciņi. 1938. gadā G. Celmiņš rakstīja no Helsinkiem saviem līdzgaitniekiem: Žīdu liktenis tiks izšķirts galīgi un radikāli, jaunam laikmetam galīgi nostiprinoties, Eiropas valstīs vairs nebūs neviena žīda. Antisemītisku uzskatu izplatīšanu, sākot ar 1935. gadu, aktīvi veica Latvijas vācbaltiešu kopienā izveidojusies nacionālsociālistiskā Bewegung (Kustība), kuras vadītājiem bija tieši sakari ar H. Himmleru un R. Heidrihu. Tā organizēja arī Vācijā izdotās antisemītiskās literatūras izplatīšanu. Par antisemītisma ruporu kļuva Rīgā iznākošais vācbaltiešu žurnāls Baltische Monatshefte. Valdības preses cenzūra uz faktiem nereaģēja. Jādomā, nevēloties izsaukt Vācijas neapmierinātību. K. Ulmaņa valdība līdz 1938. gada rudenim Latvijā uzņēma daudzus ebreju bēgļu no Vācijas. Zināma viņu daļa palika Latvijā. To vidū bija izcilais ebreju vēsturnieks Šimons Dubnovs, 10 sējumu Pasaules ebreju vēstures autors, kurš Rīgā turpināja savus pētījumus. Pēc Sudetu apgabala iekļaušanas Vācijā bēgļu uzņemšana tika pārtraukta. 1938. gada 13. oktobrī ar tvaikoni Regīna Rīgā atbraukušos 77 Vīnes ebrejus Latvijā vairs neielaida. 1939. gadā nepieņēma arī ebrejus no vācu ieņemtās Klaipēdas. Sākot ar 1938. gada rudeni, ebreju sabiedrība Latvijā ar bažām un lielu satraukumu apsprieda savu stāvokli situācijā, kad pastiprinājās ebreju vajāšana Vācijā un tika izteikti Hitlera draudi norēķināties ar visas Eiropas ebrejību. Pēc Čehoslovākijas un Klaipēdas sagrābšanas 1939. gada pavasarī daudzi ebreji prognozēja Vācijas vēršanos pret Baltijas valstīm, kas pašas nespēja sevi aizstāvēt. Anglijas un Francijas rezervētā nostāja vedināja secināt, ka vienīgā lielvalsts, kas var glābt Baltijas ebrejus no iznīcināšanas, ir staļiniskā Padomju Savienība. Šo iluzoro priekšstatu aktīvi izplatīja ebreji, kuri bija Latvijas nelegālās Kompartijas biedri vai tās atbalstītāji, aktīvi darbojās arī prokomunistiskajā Latvijas Darba jaunatnes savienībā. 1939. gada septembrī, oktobrī Latvijas ebrejus ļoti satrauca ziņas par nacistu okupantu represijām pret ebrejiem vācu armijas ieņemtā Polijā, ebreju masveida padzīšanu no dzīvesvietām, viņu īpašuma konfiskāciju, inteliģences slepkavošanu. Par MolotovaRibentropa (StaļinaHitlera) paktu Latvijas iedzīvotājiem nekas nebija zināms, un tādēļ daudzi tolaik uzskatīja par vēlamu militāru sadarbību ar PSRS, lai novērstu iespējamo Vācijas agresiju pret Latviju. Ebreju kreisās aprindas ar prieku apsveica 1939. gada oktobrī Latvijai uzspiesto aizsardzības līgumu un Sarkanās armijas kontingenta ierašanos Latvijas teritorijā. Daudzi ebreji, kuri nebūt nesimpatizēja komunismam, uzskatīja to par sev labvēlīgu pagaidu risinājumu. Palika cerība, ka galu galā Latvijas likteni izšķirs sabiedroto uzvara Rietumu frontē. Tādā noskaņā tika sagaidīts 1940. gads. Zem sirpja un āmura Nacistiskās Vācijas ātrā militārā uzvara pār Dāniju, Norvēģiju, Nīderlandi, Beļģiju, Parīzes krišana un Francijas kapitulācija 1940. gada jūnijā visos Latvijas iedzīvotājos radīja satraukuma un baiļu izjūtu. Īpaši noraizējušies bija ebreji. Tādēļ daudzi no viņiem ar atvieglojumu uzņēma 1940. gada 17. jūnija rītā Rīgas radio pārraidīto ziņu, ka Latvijas pieņēmusi PSRS priekšlikumu ielaist savā teritorijā Sarkanās armijas papildu kontingentu. Kreisi noskaņotie jaunieši devās uz ielām sagaidīt šo karaspēku kā draugus, glābējus. Daudzi vēl neapjauta, ka sākas okupācija un Latvijas neatkarības likvidēšana. Ebreju konservatīvās un cionistiskās aprindas to saprata, taču loloja cerības, ka Baltijā staļinisms nerīkosies tik nežēlīgi kā PSRS, ka vismaz daļēji tiks atjaunota pēc 15. maija aizliegtā demokrātija. Šīs ilūzijas ātri izzuda, kad okupanti atklāti forsēja Latvijas pievienošanu padomju impērijai. Taču pat tad ebreju pilsonība pakļāvās jaunajai varai, jo aplēsa: labāk zaudēt īpašumus padomju okupācijā nekā kļūt par iznīcībai nolemtiem geto iemītniekiem nacistu okupācijas jūgā. Agudat Israel un Mizrahi aktīvisti pret padomju okupantiem izturējās rezervēti, nožēloja Kārļa Ulmaņa atcelšanu no prezidenta amata, neuzticējās ne A. Kirhenšteinam, ne V. Lācim, saskatot viņos tikai marionetes. Ebreju jaunatnes organizācija Betar tūlīt pat izveidoja savu pagrīdes tīklu un centās turpināt cionisma propagandēšanu. Jau 1940. gada jūlijā sākās cionistu, konservatīvo un reliģisko ebreju biedrību, klubu un mācības iestāžu slēgšana. Faktiski notika ebreju kopienas sagraušana. To pabeidza 1941. gada pavasarī, kad 23. martā slēdza Ebreju kultūras biedrību Latvijā un 14. aprīlī Bikur Holim biedrību. Likvidēja arī kopienas lauksaimniecības fermu Jaunklinči, kur apmācīja izceļotājus uz Palestīnu. Fakts, ka biedrību likvidācijas komisijās darbojās arī ebreju komunisti un komjaunieši, lietas būtību nemaina. Ebrejiem atņēma viņu nacionālās identitātes saglabāšanas galvenos balstus. Kreisie ebreji 1940. gadā aktīvi piedalījās okupācijas režīma pārvaldes aparāta veidošanā. Viņi tika iecelti par komisariātu darbiniekiem, nacionalizēto uzņēmumu vadītājiem, partijas un padomju orgānu funkcionāriem, politdarbiniekiem, taču pašā okupācijas režīma vadībā ebreju bija maz. Tā saucamajā Tautas saeimā, kas nobalsoja par Latvijas pievienošanu PSRS, no 100 deputātiem tikai divi bija ebreji, LKP Centrālkomitejā no 35 locekļiem tikai viens, bet marionešu Padomju Latvijas Tautas Komisāru Padomē neviena. Pie virsotnes piederēja LPSR iekšlietu komisāra vietnieks, no 1941. gada aprīļa LPSR valsts drošības komisārs ebrejs Semjons Šustins, ko šeit atsūtīja no PSRS, lai vadītu represijas. Šai odiozai personai nebija nekāda sakara ar Latvijas ebrejiem, viņš bija 1937. gadā izvirzījies denacionalizējies cinisks karjerists. Jau 1940. gada augustā sākās Latvijas ebreju pilsonisko un politisko darbinieku aresti. Pirmos apcietināja cionistu revizionistu līderus Dāvidu Varhaftigu un Mahanudu Alperinu. Pēc tam represēja Betar vadību, 1941. gada ziemā un pavasarī arestēja M. Nuroku, M. Dubinu un citus ebreju pilsonības līderus, cionistus, konservatīvos, labējos sociālistus. Viņu aresta sarakstus apstiprināja S. Šustins. Taču ebreji visvairāk cieta 1941. gada 14. jūnija represijas vilnī, kad arestēja arī 553 Latvijas ebreju sabiedriskos darbiniekus (ap 13% arestēto). Saglabājušās ziņas par 1212 ebreju tautības Latvijas pilsoņu deportēšanu (12,5% no izsūtītajiem uz PSRS tālajiem novadiem). Īstenībā deportēto ebreju skaits bija lielāks. Izsūtīto vidū bija Latvijas Satversmes sapulces locekļi I. Rabinovičs un I. Berzs, 1.3. Saeimas deputāts Bunda vadītājs N. Maizels, P. Mincs u.c. Vīrieši tika nosūtīti uz Soļikamskas, Vjatkas un Vorkutas nometnēm, viņu sievas un bērni uz Novosibirsku, Krasnojarsku u.c. vietām. Apmēram puse represēto ebreju gāja bojā, viņu vidū arī P. Mincs, N. Maizels, I. Rabinovičs, M. Dubins (otrreizējā izsūtījumā 1956. g.). Arestēja un izsūtīja gandrīz visu Latvijas ebreju kopienas vadošo eliti. Vairs nebija cilvēku, kuri spētu organizēt ebrejus cīņai par savām tiesībām. Holokausts Latvijā Termins holokausts veidots no grieķu vārdiem holos viss, bez atlikuma un cantos sadedzināts. Tātad tas nozīmē pilnīgu iznīcināšanu. Mūsdienu izpratnē holokausts ir visu kādai tautai piederīgu cilvēku fiziska iznīcināšana, neapžēlojot un nesaudzējot nevienu, nolūkā likvidēt šīs tautas pastāvēšanu un nepieļaut tās atdzimšanas iespēju. Vācu nacionālsociālistu partija 20. gadu sākumā izvirzīja mērķi: padzīt visus ebrejus no Vācijas un veicināt ebrejības izzušanu visā Eiropā. Nacisti uzskatīja, ka, ebrejiem klātesot, neizdosies pārvarēt demokrātijas, liberālisma, brīvā tirgus un sociālisma ideju ietekmi, uzcelt tīru, ģermāņu barbariskās tradīcijās ietērptu āriešu Vāciju un Eiropu. 1941. gada martā, gatavoties uzbrukumam pret PSRS, Hitlers uzdeva SS reihsfīreram Heinriham Himleram un Vācijas drošības dienesta vadītājam Reinhardam Heidriham organizēt ieņemtās PSRS teritorijās esošo ebreju tūlītēju, pilnīgu iznīcināšanu. Šī pasākuma īstenošanai tika izveidotas piecas speciālas vācu policijas un drošības dienesta rīcības grupas Einsatzgruppen der Sichereitspolizei und des SD, saīsināti einzacgrupas. Nacistu vadība nolēma iznīcināšanas akcijās iesaistīt arī ieņem-to teritoriju, īpaši Baltijas zemju un Rietumukrainas, vietējos antisemītus. R. Heidrihs, kurš vadīja visas einzacgrupas, 1941. gada jūnijā deva tām slepenu instrukciju, kurā prasīja radīt priekšstatu, ka šīs akcijas ir pašu lietuviešu, ukraiņu, latviešu, igauņu un baltkrievu pretebreju naida stihiskas izpausmes. Instrukcijā bija teikts: Nelikt nekādus šķēršļus pretkomunistu un pretebreju pašattīrīšanās vēlmēm jauniekarotās zemēs. Gluži pretēji, tās jāpastiprina, neatstājot nekādas liecības, un, ja vajadzīgs, ievirzāmas pareizā gultnē, nedodot šīm pašaizstāvēšanās aprindām iespēju vēlāk atsaukties uz jebkādām pavēlēm vai politiskiem solījumiem. Vietējo antisemītu un nacistu citu palīgu noziedzīgās izdarības paredzēja filmēt un fotografēt, lai izveidotu liecību fondu. Tam vajadzēja palīdzēt falsificēt notiekošā vēsturi, kompromitēt pakļautās tautas. Latvijā ienāca einzacgrupa A, ko komandēja SS brigadefīrers (ģenerālmajors) jurisprudences doktors Valters Štālekers. Tajā bija 990 vīru no vācu policijas, gestapo un SS ieroču šķiras karavīriem. Grupa bija sadalīta speciālās iznīcināšanas vienībās (Einsatz- und Sonderkomando), katrā līdz 150 masu eksekūcijām sagatavotu slepkavu. Jau no Vācijas einzacgrupai līdzi devās vietējo apstākļu zinātāji, kuri 1939.1941. gadā bija emigrējuši vai aizbēguši no Latvijas un izcēlās ar antisemītisku noskaņojumu. Viņi savlaicīgi spēja nodibināt kontaktus ar vairākām pretpadomju pretestības grupām un atsevišķiem pērkonkrustiešiem padomju okupētajā Latvijā. Tiem deva mājienu iesaistīties ebreju un padomju varas piekritēju iznīcināšanā bez jebkāda tiesas sprieduma. Lielākā kriminālā nozieguma pirmais posms Vācu armijas uzbrukums bija tik sekmīgs, ka līdz 1941. gada 8. jūlijam visa Latvija jau bija tās varā. Uz austrumiem izdevās evakuēties tikai apmēram 15 tūkstošiem Latvijas ebreju, vairāk nekā 75 tūkstoši nokļuva nacistu varā. Tā beidzās ilūzija, ka PSRS pasargās un glābs ebrejus. Latvijā holokausts sākās naktī no 1941. gada 23. uz 24. jūniju, kad Grobiņas draudzes kapsētā SD slepkavas nogalināja sešus vietējos ebrejus, to skaitā pilsētiņas aptiekāru. Nākamajās dienās Durbē, Priekulē un Asītē dzīvību atņēma 35 ebrejiem. 29. jūnijā Jelgavā nacistu okupanti sāka formēt SD pirmo latviešu palīgvienību, par kuras vadītāju izraudzīja pērkonkrustieti Mārtiņu Vagulānu, tās 200300 vīru 1941. gada vasarā piedalījās ap 2 tūkstošu ebreju nogalināšanā Jelgavā un citur Zemgalē. Nošaušanu virsvadītāji bija vācu SD virsnieki Rūdolfs Bacs un Alfrēds Bekū, iesaistot einzacgrupas esesiešus. Kopīgi tika nodedzināta Jelgavas galvenā sinagoga. Pēc Rīgas ieņemšanas V. Štālekers ar pērkonkrustiešu un citu vietējo kolaboracionistu dalību organizēja ebreju pogromu Latvijas galvaspilsētā. Par tā tiešo izpidītāju nozīmēja bijušo pērkonkrustieti un studentu korporācijas biedru 31 gadu veco Viktoru Arāju. Tas bija dīkdienīgs mūžīgais students, ko uzturēja par viņu 10 gadus vecāka sieva, bagāta veikala īpašniece. Arājs kādu laiku bija strādājis Latvijas policijā. Izcēlies ar godkārību un ekstrēmu domāšanu. Staigājis, labi pabarots un uzposts, lepni uz vienas auss sašķiebis studenta cepurīti 2. jūlijā V. Arājs sāka formēt savu bruņoto vienību no vīriem, kuri atsaucās uz Pērkonkrusta aicinājumu ņemt rokās ieročus un iztīrīt Latviju no žīdiem un komunistiem. Sākotnēji vienībā pārsvarā bija dažādu studentu korporāciju biedri, pēc tam tajā ienāca daudzi deklasēti, pagrimuši tipi. 1941. gadā pavisam pieteicās ap 300 personu. V. Arāja tuvākie palīgi bija Konstantīns Kaķis, Alfrēds Dikmanis, Boriss Kinslers un Herberts Cukurs. Naktī uz 3. jūliju Arāja komanda sāka arestēt, sist un aplaupīt Rīgas ebrejus. 4. jūlijā nodedzināja horālo sinagogu Gogoļa ielā, pēc tam sinagogas Maskavas un Stabu ielā, tajās dienās nogalināja daudzus ebrejus, to skaitā bēgļus no Lietuvas. Pajūgos un zilos autobusos Arāja grupas slepkavas izbrauca arī uz dažādām vietām Kurzemē, Zemgalē un Vidzemē, nošaujot tur simtiem ebreju. Šai slepkavošanai vajadzēja dot paraugu citiem antisemītiski noskaņotiem nacistu okupantu atbalstītājiem. Ebreju iznīcināšanā iesaistījās arī atsevišķas latviešu pašaizsardzības nodaļas. Piemēram, Īlūkstes apriņķī ebrejus šāva pašaizsardzības komandiera Oskara Baltmaņa nāves vienība, kurā bija 20 aukstasinīgi slepkavotāji. Visu nogalināšanu virsvadītāji bija vācu SS un SD virsnieki. 1941. gada jūlijā notika Rīgas ebreju masveida nogalināšana Biķernieku mežā, kur gāja bojā ap 4 tūkstošiem cilvēku. Eksekūcijas vadīja šturmbanfīreri (majori) H. Barts, R. Bacs un tikko ieceltais Rīgas SD priekšnieks Rūdolfs Lange. Liepājā pirmā ebreju masveida nošaušana notika 3. un 4. jūlijā, nogalinot ap 400 un 8. jūlijā 300 ebreju. Šāva vācu SD grupa un policisti, upurus uz nogalināšanas vietu konvojēja latviešu pašaizsardzībnieki. 13. jūlijā sāka graut Liepājas lielo horālo sinagogu, tās Svēto Rakstu ruļļus izklāja Ugunsdzēsēju laukumā un ar sitieniem piespieda tur sadzītos ebrejus soļot pāri saviem svētumiem, skatītājiem jautri smejot par amizanto ainu. Šīs akcijas tieši vadīja einzacgrupas zonderkomandas komandieris Erhards Grauels. Pēc tam viņš devās uz Ventspili. Tur nošaušanas kopīgi veica vācu policisti un pašaizsardzībnieki. Kaziņu mežā 16.18. jūlijā nogalināja 300 cilvēku, pēc tam jūlijā, augustā nošāva palikušos 700 pilsētas ebrejus, bet rudenī nogalināja apriņķa ebrejus. Šāvēji bijuši vācu, latviešu un igauņu SD vīri, kuri atbraukuši ar kuģi. Drīz uz KuldīgasVentspils ceļa parādījās plakātzīme, ka Ventspils ir Judenfrei (atbrīvota no ebrejiem). Daugavpilī no paša sākuma ebreju iznīcināšanu komandēja einzackomandas 1b vadītājs Ērihs Ērlingers, līdz 11. jūlijam nošaujot ap 1150 cilvēku. Viņa iesākto turpināja Joahims Hāmans, uz kura atbildību gūlās pilsētas un Dienvidlatgales 9012 ebreju nogalināšana. Aktīvi palīdzējis vietējais palīgpolicijas priekšnieks Roberts Blūzmanis, nodrošinot ebreju pārdzīšanu uz Grīvas geto un nogādi nošaušanas vietās. Rēzeknē nošaušanu veica vācu SD grupa, kam palīdzēja pašaizsardzībnieki un Arāja slepkavas. Nogalināja ap 2500 cilvēku. Līdz 1941. gada oktobrim pavisam nogalināja ap 35 tūkstošiem Latvijas ebreju. Tā, rakstot izcilā latviešu vēsturnieka Andrieva Ezergaiļa vārdiem, sākās lielākais kriminālais noziegums Latvijas vēsturē. No 1941. gada jūlija Latvijas ebrejus arī visādi pazemoja un izslēdza no Latvijas pilsoņiem atļauto tiesību loka. Ebrejiem stingri aizliedza vakaros, naktī un rīta stundās iziet no mājvietas, viņiem tika noteiktas pazeminātas pārtikas devas, viņi drīkstēja iepirkties tikai dažos tiem atļautos veikalos, bija jānēsā uz drēbēm uzšūta pazīšanas zīme dzeltenas Dāvida zvaigznes veidolā, viņi nedrīkstēja atrasties sabiedrisku pasākumu vietās, arī kinoteātros, sporta laukumos, parkos, braukt tramvajā un vilcienos, iet pirtīs, iet pa trotuāru, apmeklēt bibliotēkas un muzejus, mācīties skolās, viņiem bija jānodod velosipēdi un radioaparāti. Ebreju ārsti drīkstēja konsultēt un ārstēt tikai ebrejus, viņiem aizliedza vadīt aptiekas. Drīz noteica arī ebrejiem piederošo sadzīves priekšmetu maksimumu mēbelēm, drēbēm, veļai. Visas lietas virs normas paredzēja konfiscēt Lielvācijas vajadzībām. Tūlīt pat bija jānodod visas dārglietas, vērtspapīri, zelta un sudraba monētas. Daudzas mantas piesavinājās vācu ierēdņi un viņu vietējie pakalpiņi. Antisemītisms viņiem kļuva par bagātināšanās avotu. Šie mantrauši bija tieši ieinteresēti ebreju iznīcināšanā. Tā bija garantija, ka nebūs neviena, kas varētu atprasīt salaupīto. Geto Baltijas zemju un Baltkrievijas, okupantu nosaukums Ostlande, vietvaldis reihskomisārs Hinrihs Loze (pirms tam ŠlēsvigasHolšteinas gauleiters) 1941. gada 27. jūlijā publiskoja savas vadlīnijas ebreju jautājumā. Viņaprāt, ebrejus bija jāizmanto kā lēts darbaspēks, maksājot viņiem minimālu darba algu vai izsniedzot minimālu pārtikas devu, tik, cik paliek pāri pēc ārisko pamatiedzīvotāju apgādes. Lai ebrejus pārvaldītu, tie jāpārvieto uz īpašiem rajoniem, kur jāierīko geto, aizliedzot no turienes izbraukt. V. Štālekers protestēja pret H. Lozes līniju un pieprasīja ebreju iznīcināšanas turpināšanu, taču Berlīne nodeva varu okupācijas civilajai pārvaldei, un tā darīja savu. Par Rīgas geto ierīkošanas vietu izvēlējās Latgales priekšpilsētas rajonu, ko galvenokārt apdzīvoja nabadzīgi ļaudis ebreji, krievi, baltkrievi. Geto robeža bija Maskavas, Vitebskas, Ebreju (Žīdu), Līksnas, Lauvas, Lazdonas, Lielā Kalnu, Katoļu, Jēkabpils un Lāčplēša iela. No turienes uz citiem Rīgas dzīvokļiem pārvietoja ap 7 tūkstošiem neebreju tautības iedzīvotāju. Uz geto teritoriju pēc pavēles pārcēlās vairāk nekā 23 tūkstoši Rīgas ebreju. Tādējādi geto atradās vairāk nekā 29 tūkstoši ebreju, ieskaitot tur jau agrāk dzīvojošos. Geto iekšienē tika izveidota Ebreju padome, kas kārtoja sadzīves jautājumus, un 80 vīru liela geto ebreju kārtības policija, apgādāta ar nūjām un gumijas stekiem. Geto norobežoja no pārējās Rīgas ar dzeloņstieplēm, galvenajās ielās pie ieejas tika uzliktas koka barjeras (baļķi) un izvietota latviešu policistu apsardze. Ebreji drīkstēja iziet no geto tikai darba kolonnās, sargu pavadībā. Atsevišķi ebreji speciālisti varēja iziet un atgriezties ar īpašu viņiem izsniegtu dzeltenu personas apliecību. Par patvaļīgu iziešanu bargi sodīja. Pārvietošana uz geto beidzās 1941. gada 25. oktobrī. Geto ebreji dzīvoja lielā saspiestībā: 34 m2 cilvēkam; un lielā trūkumā, jo pārtikas devas izsniedza tikai strādājošiem, t.i., apmēram pusei geto iemītnieku. Viņiem pašiem bija jāapgādā savi 5652 bērni un 8300 veco, darbnespējīgo cilvēku. Geto rīcībā bija tikai 16 pārtikas veikali, viena aptieka un viena veļas mazgātava, tika ierīkota geto slimnīca, ko vadīja profesors ķirurgs Vladimirs Mincs. Geto padome atradās bijušajā ebreju skolā Lāčplēša ielā 141. Vēsturnieks Marģers Vestermanis raksta: Ebreju padomes locekļi ārsts R. Blūmenfelds, advokāti D. Eljaševss, M. Mincs, I. Jevelsons un viņu brīvprātīgie palīgi darīja visu iespējamo, lai kaut kādā veidā mazinātu vispārējās ciešanas. (Vestermanis M. Juden in Riga. Ein historischer Wegweiser. Bremen, 1996. S. 29.) Arī ebreju policisti centās kaut cik aizsargāt savus līdzcilvēkus. Geto iemītnieki tiecās saglabāt sevi, radās pat izdzīvošanas ilūzija. Veidojās arī pretestības grupa, kas iepirka ieročus. Daugavpils geto tika izveidots Grīvā jau 1941. gada jūlija beigās, kad uz turieni aizdzina visus dzīvi palikušos pilsētas ebrejus. Klāt nāca ebreji no citām Latgales pilsētām un ciemiem, pat no Vidzemes. Pavisam bija ap 15 tūkstošiem šī geto iemītnieku. Geto padomi vadīja inženieris M. Movšensons, kura tēvs bija Daugavpils pilsētas galva 1918. gadā, toreizējā vācu okupācijas laikā. Ļoti nežēlīgs bija Daugavpils geto vācu komandants Zaube, kurš praktizēja geto noteikumu pārkāpēju īpaši pārtikas ienesēju nošaušanu geto iekšējā laukumā visu iemītnieku acu priekšā, lai iebaidītu un pazemotu. Tieši Daugavpilī sākās geto iemītnieku likvidācija. 1941. gada 8.10. novembrī Mežciemā nogalināja 3 tūkstošus ebreju. Akciju vadīja 25 gadus vecais oberšturmfīrers (virsleitnants) Ginters Taberts. Liepājā geto nodibināja tikai 1942. gada jūnijā pēc ebreju lielākās daļas iznīcināšanas. Tur geto aizņēma nelielu kvartālu pilsētas centrā. Geto padomes vadītāji Izraelits un Kagunskis parūpējās par sinagogas, ambulances un bibliotēkas izveidošanu. Profesors Josifs Šteimans raksta: Liepājas geto bija nedaudz labāki apstākļi, salīdzinot ar Rīgas un Daugavpils geto. Tas lielā mērā izskaidrojams ar to, ka Liepājas geto vācu komandants Keršners atšķirībā no nacistu vairākuma cilvēcīgi izturējās pret ebrejiem. (Šteimans J. Latvijas ebreju vēsture. Daugavpils, 1995. 116. lpp.) Rumbula un Šķēde Hitlera griba Ā. Hitlers bija labi informēts par ebreju iznīcināšanas gaitu Latvijā un vairākkārt izteicis savu apmierinātību par notiekošo, taču geto variants viņu un H. Himleru neapmierināja. 1941. gada oktobra beigās viņiem radās nodoms okupētās Latvijas teritorijā izveidot Viduseiropas, pirmām kārtām Vācijas ebreju iznīcināšanas poligonu. Šajā nolūkā vispirms bija jāiznīcina gandrīz visi Latvijas ebreji (atstājot tikai dažus tūkstošus darbspējīgo vēlākai nogalināšanai), atbrīvojot telpu deportēto Vācijas ebreju izvietošanai Rīgas geto un nomērdēšanas nometnēs. Lai attiecīgi rīkotos, Himlers izraudzīja jaunu Ostlandes SS, SD un policijas pavēlnieku obergrupenfīreru (ieroču šķiras ģenerālis) Frīdrihu Jekelnu, daudz pieredzējušu Prūsijas policijas vadītāju un masu slepkavību organizētāju okupētā Ukrainā. 10. novembrī viņš ieradās Rīgā. Ostlandes administratoriem tūlīt tika norādīts, ka arī Baltijas zemēs konsekventi jāīsteno Hitlera griba par visu ebreju pilnīgu iznīcināšanu PSRS teritorijā. 12. novembrī H. Himlers deva F. Jekelnam attiecīgu pavēli un pilnvaru rīkoties pēc savas metodes. Savukārt R. Lange saņēma Himlera pavēli celt lielu koncentrācijas nometni Salaspilī. Par Rīgas ebreju iznīcināšanas vietu nacisti izraudzījās Rumbulas mežu. Tur 300 padomju karagūstekņu izraka sešas dziļas bedres, katru nelielas mājas lielumā. Darbu veikš | 
