Riekstiņš: «Ārpolitisko korekciju paplašināmajā valdībā nebūs.»
Ārlietu ministru Māri Riekstiņu par gaidāmajām pārmaiņām valdībā, iespējamo "Saskaņas centra" ienākšanu tajā un ārpolitiskā kursa maiņu iztaujāja žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Māra Libeka.
– Vai pārmaiņas valdībā varētu ienest kādas jaunas vēsmas arī Latvijas ārpolitikas kursā?
M. Riekstiņš: – Latvijas ārpolitikas kurss netiek pat vārdos apšaubīts. Mēs stingri turamies pie līdzšinējās politikas gan attiecībās ar saviem kaimiņiem, gan Eiropas Savienības un NATO ietvaros. Sarežģījumi saistās ar naudas resursu nepietiekamību, īpaši vēstniecībās. Ir grūti izskaidrot vēstniecības ēku izīrētājiem, kāpēc esam gatavi samaksāt tikai deviņdesmit procentus no maksas. Lai arī janvāris ārlietu resoram bijis finansiāli ļoti grūts mēnesis, tas nenoņem no mums pienākumu pildīt uzticētos uzdevumus. Es neesmu ieradies redakcijā raudāt, jo no raudāšanas krīzes dēļ naudas vairāk nebūs.
– Vai Tautas partijas vadība, kurā arī jūs sastāvat, ir nolēmusi paplašināt valdību? Mēs, protams, pieņemam, ka jums vieta tur ir garantēta un partija negrasās ārpolitikas uzdevumus uzticēt kādam citam.
– Politikā nevienam vieta nav garantēta
– Politikā, jā, bet ārpolitikā – kāda tur starpība, vai ministrs ir Riekstiņš, Kalniete, Pabriks Visi darīs vienu un to pašu.
– Kas to zina!
– Tiešām? Tātad paplašināmajā valdībā tomēr ir iespējamas kādas korekcijas?
– Tautas partija neatkāpsies no divām svarīgām lietām. Lai valdība varētu pildīt savus uzdevumus un pieņemt lēmumus, kas, iespējams, nebūs tie paši populārākie, ir nepieciešams maksimāli plašs atbalsts sabiedrībā. To var panākt, dodot vēlētājiem iespējas izteikt savu viedokli par vienu vai otru politiskās partijas piedāvājumu. Mēs esam piedāvājuši grozīt Satversmi, paredzot iespēju Saeimai pašai pieņemt lēmumu par jaunu vēlēšanu izsludināšanu, tādējādi dodot vēlētājiem iespēju iedot jaunu mandātu citiem politiķiem.
– Kas notiks ar valdību, kamēr nav šīs jaunās, labās, gaišās Saeimas?
– Līdz brīdim, kamēr nonāksim līdz jaunām vēlēšanām, valdībai ir jābūt maksimāli rīcībspējīgai. Aicinām premjerministru veikt konsultācijas ar citām parlamentā pārstāvētām partijām par iespējamu koalīcijas paplašināšanu.
– Kas gan cits viņam atliek?
– Bet Ministru prezidents šajā ziņā neko daudz nav darījis.
– Valdības vadītājs domā, ka nekorekti stiķēt jaunu valdību, kamēr valda pašreizējā valdība. To saka arī Segliņa kungs.
– Tautas partija no savas puses nekādas sarunas par jaunas valdības veidošanu nerīko, jo šo valdību vada Ivars Godmanis un sarunas ir viņa pienākums. Televīzijas tiešraidē pirmdien partijas vadītājs Mareks Segliņš pateica, ka Tautas partija negrasās gāzt premjeru Godmani. Koalīcijā ir citi nemiera cēlāji, tie ir zināmi – ZZS ultimatīvā forma mums ir nepieņemama. Tajā brīdī, kad viena partija paziņo: ja jūs nepildīsiet mūsu prasības, mēs atsauksim savus ministrus, – arī Tautas partija varētu runāt līdzīgi. Jo arī mūsu pārziņā ir nozares, kuras ir ļoti sarežģītā situācijā, piemēram, veselības aprūpe.
– Brigmaņa kungs ir miermīlīgs un atzīst, ka viņš jau to nebūtu darījis, bet viņu spiežot zemnieki. Vai nu viņam ir kaut kas jādara, vai ar viņu pašu ko izdarīs – ja Zemnieku savienības līderi nespēs nodrošināt savu klientūru, nekas cits neatliks kā iet projām!
– Nav jau tā, ka valdība sēž uz milzīga naudas maisa un, kas atnāk, tam iedod naudiņu. Valdība vienas nozares šā brīža samilzušu problēmu ir spiesta risināt uz citu nozaru rēķina.
– Jūs taču labi zināt, ka mūsu valdība piekopj dīvainu, bet savā ziņā interesantu politiku. Naudu, kad kurpe dikti spiež, tomēr atrod. Bet ko mēs par zemniekiem, runāsim par Tautas partiju! Lagzdiņa kungs, pirms neilga laika viesojoties redakcijā, noklusēja, ka viņš pēc tam krievu laikrakstam stāstīs, ka visa TP frakcija gaida valdībā "Saskaņas centru".
– Bet varbūt jūs nejautājāt?
– Iespējams. Bet vai "Saskaņas centra" ārpolitiskā orientācija sakrīt ar pašreizējās Latvijas valdības nostāju?
– "Saskaņas centrs", būdams opozīcijā, ir oponējis atsevišķiem mūsu ārpolitiskajiem lēmumiem. Ja ar viņiem tiks runāts par iespēju strādāt valdībā, tad būs jāvienojas, kā mēs varam sastrādāties. Tas nenotiks, ja šajās sarunās manīsim, ka "Saskaņas centram" būs kaut kādi īpaši uzstādījumi Latvijas ārpolitikas kursa maiņai. Tas būs izšķiršanās brīdis, patiesības stunda, kas rādīs, vai cena, kas tiek prasīta, lai strādātu kopā valdībā, nav par augstu.
– Segliņa kungs, runādams par paplašinātu koalīciju, nekad nav atklājis, ar kādiem noteikumiem tajā varētu iekļaut "Saskaņas centru". Politikā tomēr neapdāvinās kā Ziemassvētkos, politikā katrs zina, kāpēc rīkojas tieši tā un ne citādi un par cik. Urbanoviča kungs un Šlesera kungs ir izteikuši savu pozīciju par Gruzijas likteni, un tā ir pretēja valdības vai vismaz premjera un, mēs domājam, arī jūsu pozīcijai.
– Tautas partijai jautājumā par sadarbību ar citām partijām ir noteiktas līnijas, kuras partija nepārkāps. Sarunas par jaunu paplašinātu koalīciju ir jārisina pašreizējam valdības vadītājam. Tautas partija ar šādām sarunām nenodarbojas. Cita lieta būtu, ja mēs to darītu. Pieņemsim, ka valdība ir gāzta un mēs sākam veidot citu valdību. Tā ir cita situācija, kurā mēs patlaban neesam.
– Pagaidām!
– Politikā nekas nav mūžīgs.
– To jau Napoleons teica, ka slikts tas zaldāts, kurš somā nenēsā maršala zizli. Nedomāju, ka Tautas partija ir sliktais zaldāts.
– Jūs taču ļoti labi saprotat, ka valdībā, kuru veido koalīcijas partijas, lēmumu pieņemšanā valda kompromisa princips. Vienīgā alternatīva, kad var iztikt bez kompromisiem, ir tad, ja kāda partija iegūst 51 balsi. Šāda situācija, kā jūs labi zināt, mūsu vēsturē nav bijusi un nebūs. Tādēļ ir neizbēgami, ka politiskajām partijām ir jāmeklē partneri viena vai otra jautājuma risināšanā. Tas ir politisko diskusiju "tirgus", kura rezultāts ir kompromiss.
– Tik tālu būtu pareizi, ja nebūtu viena nosacījuma – "Saskaņas centrs" nav tas partiju kopums, kas patlaban veido opozīciju. Vai jūs to neatzīstat? Jūs taču vairāk vai mazāk skaitāties sarkanbaltsarkani, bet centrs ir pavisam kas cits.
– Piemēram, "TB"/LNNK, kas savā nacionālajā stājā cenšas sevi parādīt pat krasāk nekā Tautas partija, nebija nekādu problēmu kopā ar saskaņiešiem strādāt Rīgas domē.
– Rīgas domē vairāk tiek risinātas saimnieciskas lietas, iebilde paliek spēkā.
– Ne reizi vien esmu publiski paudis, ka pašvaldību vēlēšanas ir tā pati "lielā politika", kuru mēs nevaram nodalīt atsevišķi parlamentā, valdībā un pašvaldībās.
– Kā jums patīk mūsu attiecības ar lielo kaimiņvalsti austrumos? Krievijas vēstnieks Vešņakova kgs bija ļoti apmierināts. Bijušā Krievijas vēstnieka Teikmaņa kunga iecelšanu Ārlietu ministrijas valsts sekretāra amatā viņš vērtē kā ļoti labu zīmi.
– Diezin vai tur vajadzētu meklēt kādus zemtekstus. Valsts sekretārs ir strādājis par vēstnieku arī Vācijā. Bet caurmērā attiecības ar mūsu austrumu kaimiņu attīstās lietišķi. Abām valstīm izdevies veidot dialogu par jautājumiem, kas ir svarīgi gan Latvijai, gan Krievijai, un nekādu revolucionāru izgājienu abu valstu attiecībās nav bijis. Tiesa, neesam spējuši vienoties par dažiem ļoti svarīgiem ekonomiskās sadarbības līgumiem. Bet arī citām ES valstīm sarunas ar Krieviju nenotiek tik raiti, kā gribētos. Pagājušajā gadā šīs attiecības apēnoja notikumi Gruzijā.
Bet ir sasniegts arī daļējs progress. Piemēram, pagājušā gada nogalē, kad biju Maskavā, ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs apsolīja, ka Krievija Latvijai izsniegs daļu represēto personu lietu. Diemžēl tie materiāli, kurus saņēma mūsu speciālisti, vairāk bija kā arhīvu izziņas, nevis konkrētas krimināllietas. Kaut ko esam saņēmuši, bet ne tuvu tam, ko cerējām. Vēsture joprojām abās valstīs tiek traktēta dažādi. Tā ir jūtīga lieta, un esmu sarūgtināts, ka Krievijas puse nav gatava paskatīties vēsturē ar bezkaislīgu skatu. Pagaidām šie jautājumi nevirzās uz priekšu tik ātri, kā mēs vēlētos.
– Vai mūsu attiecības ar Gruziju Krievijas interešu labā ir atvēsinātas? To vaicāju tāpēc, ka tāds uzskats patlaban izplatās.
– Latvijas politikā pret Gruziju nav jūtams atvēsinājums. Pagājušajā gadā piedalījāmies vairākos projektos, atbalstot Gruzijas valsts atjaunošanu arī ar Latvijas valsts naudu. Piemēram, palīdzējām Gruzijas augstskolās atjaunot datoru klases. Latvijas vēstniecība Tbilisi ir kļuvusi par NATO kontaktvēstniecību jeb visas alianses pārstāvniecību. Mēs jūtam līdzi Gruzijai sarežģītajā ekonomiskajā situācijā, redzam, kā prezidents Saakašvili cenšas ienest jaunas vēsmas valdības darbā. Mēs atbalstām Gruzijas demokrātiski ievēlētos līderus.
– Nesen krievu prese ar pacilātību ziņoja, ka Krievijas Valsts dome pavasarī apspriedīs likumprojektu, ar kuru grasās pasludināt, ka Krievijai tuvējās pierobežas valstīs dzīvojošie "neonacisti "un "vēsturnieki revizionisti" pielīdzināmi teroristiem un ierakstāmi melnajā listē, lai netiktu Krievijā. Vai jums kā ārlietu ministram nešķiet loģiski un svarīgi pateikt Krievijas pusei, ka šādi foni, kur tieši vai netieši skarta arī Latvija, mūsu attiecības neveicina?
– Krievijas pusē ir politiķi, kas šo fonu no savas puses cenšas bojāt. Jūsu piesauktais likumprojekts neiet kopā ar demokrātiskas valsts likumdošanas būtību. Savu viedokli esam pauduši saviem Krievijas partneriem, pievēršam arī starptautisko organizāciju uzmanību tām tendencēm, kas norisinās mūsu lielajā kaimiņvalstī. Pēdējā EDSO ministru sanāksmē savā uzrunā uzsvēru tās tendences Krievijā, par kurām esam nobažījušies, īpaši uzsverot neiecietību pret cittautiešiem. Pagājušais gads Krievijā bijis īpašs ar to, ka tur tika nogalināti daudzi citu tautību cilvēki. To nedrīkst atstāt bez uzmanības ne Latvijā, ne arī starptautiskajās organizācijās. Mēs vēlamies dzīvot līdzās demokrātiskai, prognozējamai un stabilai valstij.
– Vai valstī ir saraksts, kurš ierobežo iebraukšanu Latvijā, ieskaitot Valsts domes deputātus, kuri sacer minēto projektu?
– Latvijā netiek ielaistas tās personas, kas savā darbībā klaji apdraud mūsu valsts intereses. Bet es negribētu pārspīlēt kaut kādu dažu deputātu politisko nozīmi likumdošanas iniciatīvās.
– Tie ir valdošās partijas politiķi. Pie likumprojekta strādā valdošās partijas priekšsēdētāja vietnieks un no Latvijas izraidītais Kazakovs piedalās kā konsultants.
– Ārlietu ministrija to visu cītīgi vēro, bet Latvijas sabiedrībai nav īpaša pamata par to satraukties, jo personām, kuru darbība ir naidīga Latvijai, noteikti ierobežojumi ierasties Latvijā. Piemēram, pagājušā gada beigās kāds žurnālists un sīkpartijas vadītājs pauda, ka, lūk, Baltijas valstīs ir jāieved karaspēks, un mēs esam vērsuši mūsu tiesībsargu uzmanību, ka šo cilvēku nebūtu vēlams ielaist Latvijā.
– Būtu loģiski no koalīcijas partijām sagaidīt, ka tās nosoda šādu rīcību. Ja to nedara, latviešu tautai tāda koalīcija nav vajadzīga.
M. Riekstiņš: – Pieminot nosodīšanu, jūs mani pamudinājāt pieskarties kādai citai tēmai. Tautas partija pēc nu jau bēdīgu slavu ieguvušajiem 13. janvāra notikumiem Doma laukumā nāca klajā ar iniciatīvu, ka politiskās partijas varētu parakstīt kopīgu dokumentu kopā ar nevalstiskajām organizācijām. Lai kādi būtu politiskie uzskati par vienu vai otru jautājumu Latvijā, lai kādas būtu mūsu personīgās simpātijas un antipātijas, mēs vienotos, ka jebkāda darbība, kas tiek veikta, neveicina vardarbību. Tautas partijas izstrādāto dokumentu parakstīja koalīcijas partijas un "Saskaņas centrs". Neviena cita opozīcijas partija to nav darījusi.
– Bet varbūt jūs tām nemaz nenosūtījāt šo dokumentu?
– Kad aicinājām, viņi pateica, ka tādu dokumentu neparakstīs. Rodas jautājums, vai šīs partijas atbalsta vardarbību?
– Bet pārējai sabiedrībai bez jebkādiem parakstiem ne prātā nenāk, ka vardarbība būtu pieļaujama. Tāpēc jau nav jāparakstās vai, kā mēdz teikt, baznīcā jāsēž pirmajā rindā.
– Latvijā janvārī bija īpaša situācija.
– Kuru no partijām var apvainot, ka tai ir gandarījums par notikušo? Štokenbergu gan jūsu partijas biedrs Ārgalis ziež ar vissmirdošāko vielu. Bet tas jau neko nelīdz.
– Pēc 13. janvāra notikumiem elektroniskajos medijos parādījās komentāri, kur mešana ar akmeņiem un ķieģeļiem bija novērtēta kā apsveicama rīcība, pareizais ceļš. Tāpēc bija svarīgi, lai visas politiskās partijas pateiktu, ka ir kaut kādas līnijas, kuras mēs nedrīkstam pārkāpt, lai kā mēs viens otru kritizētu. Tieši tas pietrūka mūsu opozicionāriem.
– Riekstiņa kungs, jūs taču labāk par mums zināt, kas tā par publiku, kas muld internetā, un nesiesim viņus ne pie vienas partijas. Tāpēc partijām nav nekādas vajadzības izteikt garantijas par kaut kādiem bļāvējiem. Ir taču citi daudz svarīgāki jautājumi. Kaut vai Valsts prezidenta došanās uz Maskavu, ko ministrija gatavo.
– Uzaicinājums izskanēja no Krievijas puses, tāpēc Krievijai ir jāliek priekšā konkrēti vizītes datumi, lai mēs varētu strādāt pie vizītes norises. Patlaban ir tikai ārlietu ministra Lavrova kunga paustais uzaicinājums Krievijas prezidenta vārdā.
– Vešņakova kungs, viesodamies redakcijā, teica, ka prezidents Medvedevs atsūtīja prezidentam Zatleram apsveikumu Jaunajā gadā. Tas esot jāsaprot kā atgādinājums par uzaicinājumu.
– Lai laikraksta lasītājiem būtu skaidrs, kā notiek šādu vizīšu gatavošana, paskaidrošu, ka abas puses vispirms principiāli vienojas par šādas vizītes vajadzību. Lavrova kungs 2007. gada decembrī savas vizītes laikā Rīgā pauda uzaicinājumu. No mūsu puses Krievija saņēma atbildi, ka mēs esam gatavi vizītei. Nākamais solis ir tas, ka Krievijai jādod konkrēts piedāvājums par vizītes laiku un programmu. Uz šo brīdi tā nav mūsu rīcībā.
– Pie Ārlietu ministrijas darbojas ārlietu padome, kurā kā konsultants strādā arī Viņķeļa kungs, un viņš ir runājis pilnīgi pretējo – Zatlera kungam uz Krieviju neesot jābrauc. Kā mums ir jāuztver ministrijas augstākā konsultatīvā orgāna teiktais?
– Padomē strādā manis uzaicinātie ārlietu eksperti, no kuriem neviens nestrādā diplomātiskajā dienestā. Tur ir politologi, pētnieki, žurnālisti, kuri reizi trijos mēnešos sanāk kopā un no kuriem ministrijas vadība var uzzināt, ko dažādās jomās strādājošie redz Latvijas ārpolitiku un kur būtu liekami galvenie akcenti. Padomes pārstāvju pienākums nav aizstāvēt publiskajā telpā ministrijas piekopto pozīciju.
– Kad reāli sāksies Latvijas un Krievijas robežas iemērīšana?
– Latvijas puse ir apstiprinājusi apvienotās demarkācijas komisijas sastāvu. Krievijas puse, visticamāk, komisiju apstiprinās martā vai aprīlī. Tad arī varētu notikt pirmā darba grupas sēde un sākti mērniecības darbi.
– Vai tā ir taisnība, ka Ārlietu ministrija gatavojas likvidēt Latvijas institūtu?
– Premjeram Godmanim tas ir padomā, bet oficiāli dokumentus neesmu redzējis. Uzskatu, ka ideja par institūta likvidāciju nav pareiza. Tiesa, ir darbi, kas šim institūtam būtu jāizdara veiksmīgāk un racionālāk, īpaši ideju un projektu ģenerēšanā un sponsoru piesaistē. Diemžēl pēdējos gados tas ir iztrūcis, un institūts ir dzīvojis tikai no valsts piešķirtās sēklas naudas. Ministrijas valsts sekretārs patlaban rūpīgi analizē institūta līdzšinējo darbību.
Nebūtu pareizi apgalvot, ka šī iestāde neko nav darījusi, un kopā ar ūdeni no vanniņas izliet arī bērnu. Institūts, kura pirmā vadītāja bija Vaira Vīķe-Freiberga, būtu jāsaglabā. Bet ne kā memoriāls muzejs.
Māra LIBEKA
Publicēts: laikrakstā "Latvijas Avīze", 2009. gada 5. februārī.
