"Eiropas Savienība nav pašmērķis, bet gan darbarīks, kuru varam izmantot, lai risinātu savas problēmas," pirms iestāšanās ES uzsvēra vairāki mūsu politiķi.

Pagaidām mēs vēl tikai iejūtamies šajā jaunajā sistēmā, un iespēju izmantošana reizēm ir visai stihiska. Taču Ārlietu ministrija ķērusies pie darba, izstrādājot stratēģiju "Latvija Eiropas Savienībā" – atšķirībā no kabinetu klusumā tapušiem dokumentiem šīs stratēģijas pamatā ir Latvijas iedzīvotāju interešu izzināšana, noformulēšana un to "ielikšana" plašākā, visas valsts ekonomiskās un politiskās attīstības kontekstā.

Pirms kāda laika beidzās aptauju iesūtīšanas termiņš, un ministrijas darbinieki ir pateicīgi visiem apmēram 4000 cilvēku, kam bijusi interese un vēlēšanās aizpildīt aptaujas anketas. Lai iegūtu pilnvērtīgāku priekšstatu par cilvēku uzskatiem – kritiku un vēlmēm –, ministrija sadarbojās ar Eiropas institūtu, kura darbinieki veica gan īpašas interešu grupu padziļinātas aptaujas, gan plašas diskusijas, uz kurām ieradās ikviens interesents. Valmiera, Jēkabpils, Talsi, Jelgava, Daugavpils, Rīga – tās ir tikai dažas pilsētas, kur norisinājās debates. Ministrijas pārstāvji, novērtējot lielo atsaucību, saprata, ka šis darbs jāturpina līdz pat decembra beigām, lai uzklausītu visus, kuri grib izteikt savu viedokli par Latviju Eiropas Savienībā, un tos ņemtu vērā.

Astra Kurme, ĀM valsts sekretāra vietniece ES jautājumos, un Normunds Popens, ES departamenta direktors, stāsta par pieredzēto sarunās par Latvijas nākotni Eiropas Savienībā.

– Kā Latvijas cilvēki pieņēma iespēju līdzdarboties šīs stratēģijas tapšanā?
A. Kurme: – Mēs negaidījām, ka ieinteresētība būs tik liela. Guvām tik daudz vērtīgas informācijas un vērtējumu no dažādiem skatu punktiem, ka sākotnējais stratēģijas plāns, iespējams, būs jāmaina. Kabinetā vien sēžot, nevaram izdomāt, kas cilvēkiem prātā. Bet viņiem jau ir pirmās veiksmes un neveiksmes, pirmās dusmas un laimes izjūta. Un savs, pieredzē gūts, viedoklis.
N. Popens: – Sākumā parasti bija jāuzklausa kritika, bet pēc tam sarunas aizgāja pēc būtības: par to, kāda ir mūsu dalība ES – projekti, programmas, naudas apgūšanas un izglītības iespējas.
A. Kurme: – Daudzi runāja par to, ka no Latvijas aizbrauc cilvēki. Vecākus pirmām kārtām uztrauc tas, ka bērni pamatskolā nevar saņemt kārtīgu pamatizglītību, jo skolotāji ir aizbraukuši sēņot un ogot uz Īriju. Beigās nonācām pie secinājuma, ka pirmā prioritāte Latvijā ir izglītība.

– Debates organizēja Eiropas institūts. Vai privātās firmas izvēle attaisnojās?
A. Kurme: – Eiropas institūta vadītājs Artis Puriņš pirms tam bija ES Informācijas centra vadītājs, tāpēc viņš pazīst katru ES informācijas centru, katru bibliotekāri zina saukt vārdā, tāpēc cilvēki šajās diskusijās atklājās patiesāk. Jo sarunājās ar savu cilvēku. Mums pat radusies dilemma – kā lai atspoguļojam to visu uz papīra, jo šīs domas ne vienmēr saskan ar to, ko saka valdība.
N. Popens: – Ļoti skaidri redzam atšķirības starp to, kas cilvēkiem patiešām sāp, un ko ierakstām valdības pozīcijās.
A. Kurme: – Viņus tracina tas, ka Eiropas Savienības direktīvas Latvijā tiek tulkotas skarbāk, nekā to prasa pati Eiropa. Tā, ka viņiem nav iespējams tās izpildīt. Cilvēki prot lasīt svešvalodās, atrod šo direktīvu tekstus un skaidri zina, kas tajās rakstīts. Un redz starpību starp to, ko ministrija atsūta kā rekomendāciju direktīvas ieviešanai. Tomēr cilvēki neuzdrošinās dokumentos rakstīto neizpildīt, kaut gan tā ir tikai rekomendācija. Tā taču atnākusi no ministrijas! Skaidroju, ka viņiem ir tiesības to nepildīt, ja viņi uzskata, ka prasības neatbilst ES direktīvām, ka tās ir pārāk sarežģītas vai pat nepareizas. Par to visi ļoti brīnījās: kā varot neizpildīt ministrijas rekomendācijas? Teicu, ka viņi drīkst atteikties arī no tiem konsultantiem, kuri tiek uzspiesti. "Kā mēs drīkstam no viņa atteikties?!" Ļoti vienkārši – aizsūtiet mājās un pasakiet, ka jums šis konsultants nav pieņemams. Bieži dzirdēju, ka pie mums arī birokrātija ir daudz bargāka nekā Eiropā.
N. Popens: – Daudzi uzņēmēji saka – nav problēmu izpildīt ES likumu uzliktās prasības, bet viņiem nav pieņemams tas process, kā līdz viņiem tās tiek novadītas. Nenotiek komunikācija starp tiem, kas šo likumdošanu galarezultātā pilda, un tiem, kas to veido. Kad notiek likumdošanas saskaņošanas process, atbildīgās amatpersonas nebrauc pie cilvēkiem un neizskaidro saprotamā valodā, ko tas viss nozīmēs. Dokumenti tiek nosūtīti rakstiski, radot ļoti daudz pārpratumu.
Ir jābrauc un likumi cilvēkiem jāskaidro. Visi piemin tos šīfera jumtus – tā ir tīra savstarpējās saziņas problēma, kas ir saistīta ar kāda likumdošanas akta interpretāciju. Bet būtu citādāk, ja tiktu kārtīgi izskaidrots, ko tas patiesībā nozīmē.
Likumdošanas vienkāršošana arī sakrīt ar ES norisēm, arī to mūsu cilvēki vēlas. ES lēmumi nereti ir kompromisa lēmumi, arī mums intereses ir jāsabalansē ar citām dalībvalstīm. Bet, ja šī piemērošana tiek interpretēta kaut kādā dīvainā veidā, cilvēki vairs nesaprot, ko no viņiem grib.
A. Kurme: – Tas pats notiek Eiropā – visur cilvēki vēlas saprast likumus, panākt vienkāršāku to ieviešanu. Bet starp ES un mūsu cilvēkiem, kas ievieš šos likumus, uzrodas vesels blāķis ar rekomendācijām, kuras neviens nesaprot. Pietiek jau, ka ES daudz kas tiek sarežģīts un sabojāts, bet, ja šeit vēl kaut ko papildus samežģī, ko tad cilvēks lai dara?

– Jūsu teiktais nonāk pretrunā ar vairākiem sabiedriskās domas pētījumiem, kuros parādās viedokļi, ka par ES cilvēki zina maz un arī neko īpaši nevēlas uzzināt.
N. Popens: – Nevaram sagaidīt sapratni par visiem jautājumiem, bet ļoti daudziem jau ir savs viedoklis. Nav pareizā vai nepareizā viedokļa, ir tikai katra cilvēka pieredzē balstītie uzskati. Dažādos rajonos attieksme tomēr atšķiras. Piemēram, bijušie rūpniecības centri, kuriem agrāk tika viss dots "no augšas", tagad nereti gaida to pašu, nevis kaut ko darīt mēģina paši.
A. Kurme: – Tie, kas paši mēģinājuši darboties, tie ir dzīvīgi. Reiz izskanēja interesanta doma, ka mums to ES naudu vajadzētu lēnāk "pumpēt iekšā". Tai līdzi nāk inflācija, mēs nespējam šo naudu apgūt... Taču vēlāk šīs naudas būs vēl vairāk!
N. Popens: – Novēroju, ka vispirms diskusijas sākas ar negatīvo. Katrs izsaka to, kas sakrājies uz sirds. Bet vēlāk sāk runāt pozitīvās lietas: viens vai otrs uzņēmums izmantojis ES naudu, skolēni braukuši mācīties uz ārzemēm...
A. Kurme: – Par bērniem dotajām iespējām visi priecājas, jo viņi vietējās skolas vairs negrib. Nodarbinātības aģentūras darbinieki lēkā aiz prieka, jo viņiem ir nauda, ir apmācību programmas. Taču viņi saprot savas kļūdas. Viena no tām – mūsu arodskolās tiek sagatavoti metinātāji, krāsotāji un citi amatnieki tā, kā to prasa mūsu izglītības sistēma. Bet izrādās, ka uzņēmējam tas metinātājs, kas nāk no mūsu arodskolas, neder! Viņam vajag metinātāju, kas strādā kvalitatīvi. Bet mūsu izglītības sistēma turpina štancēt tos pašus standartus, kādi bija padomju laikos. Rodas milzīgā neatbilstība – it kā mums ir izglītības sistēma, tā kaut ko sagatavo, bet uzņēmējs absolventu neņem. Tāpēc nodarbinātības aģentūras sāka mainīt programmas, vairs neņēma to, ko deva arodskolas, bet mēģināja atrast citas iespējas, kā šo metinātāju padarīt konkurētspējīgu. Kam der mūsu profesionālās izglītības sistēma, ja tā nedod tādu kvalifikāciju, kādu prasa darba tirgus?
N. Popens: – Visur cilvēki diskusijās runāja par izglītības sistēmas neatbilstību darba tirgum, par jaunajām, pieprasītajām profesijām. Ja nepieciešams, piemēram, dizainers, tad nav kas viņu sagatavo. Bet augstskolai, lai ieviestu tādu programmu, būtu nepieciešami vairāki gadi. Nodarbinātības aģentūras katru pusgadu veic aptaujas, lai noskaidrotu, ko vajag uzņēmējiem. Bet tālāk saite ar augstskolām nestrādā���
A. Kurme: – Valsts finansē izglītības sistēmu, universitāte ir par slinku, lai kaut ko mainītu, jo naudu dod tāpat, bet uzņēmēji cilvēkus neņem pretī. Tā nu par valsts naudu ražojam bezdarbniekus. Bet pēc tam Nodarbinātības aģentūra par ES naudu mēģina viņus pārkvalificēt vai papildināt kvalifikāciju tā, lai tas derētu darba tirgum.
– Tātad mēs iztērējam ES naudu, lai labotu kļūdas vienā sistēmā, tā vietā, lai ieguldītu to citur.
– Ja mūsu izglītības sistēma noskaidrotu, kādu kvalifikāciju gaida darba devēji, jaunie skolu beidzēji nekļūtu par bezdarbniekiem un nedotos lasīt sēnes. Valdība visu laiku atkārto: izglītība, izglītība, zinātne, zinātne��� Bet tas aizslīd garām reālajai dzīvei. Kura skola gribēs atzīt, ka viņi gatavo speciālistus, kas nekur neder? Uzņēmējiem nav kam to pateikt. Tāpēc jāatkārto: patiesībā pirmā prioritāte ir izglītība.

– Ministrija valstī koordinē ES jautājumus. Vai jums ir iespēja pievērst uzmanību šīm problēmām caur Ministru kabinetu?
– Gan ir, gan nav. Tas atkarīgs no politiskās gribas. Lai arī ministrija ir koordinatore, mums ir ļoti decentralizēta sistēma. Katra ministrija saka galavārdu par jautājumiem, kas attiecas uz viņu kompetenci. Mēs varam pievērst uzmanību, bet, ja pati ministrija teiks: "Mums viss ir kārtībā!", tad neko izdarīt nevaram. Jo sadrumstalotāka koalīcija, jo lielāka problēma jebkuru lietu sakustināt. Ierēdņu līmenī mēs to vienmēr darām koleģiāli. Bet līdz zināmai robežai, jo katrai ministrijai ir savs uzstādījums.

– Vai atšķiras tas, ko debatēs iesaka latvieši un cittautieši?
N. Popens: – Cilvēkus pamatā interesē izglītība un viss, kas saistīts ar labklājības celšanu – lauksaimniecība, uzņēmējdarbība.
A. Kurme: – Izglītība iet kā pirmā – pilnīgi visos līmeņos. Sākot ar to, ka mans mazais bērns nevar iet pagasta skolā, jo tā nav pietiekami kvalitatīva. Vecāki ved savus bērnus uz pirmo lielpilsētu, bet vidusskolā visus mēģina novirzīt uz Rīgu. Tikko vidusskola pabeigta, visi mēģina tikt prom uz citām zemēm. Tāpēc mazās skolas atmirst, jo nesniedz labu, kvalitatīvu izglītību. Vairākās vietās man pienāca klāt lielie uzņēmēji un teica: mani bērni ir Eiropā, un atpakaļ es viņus negaidu. Sekmīgi uzņēmēji, bet visu naudu ieguldījuši, lai bērni brauktu prom. Taču viņi to nesaka skaļi���
– Latvijā dominējošais jautājums par izglītības kvalitāti saskan ar pašas ES centieniem panākt izglītības līmeņa celšanos, uz zinātnes sasniegumiem balstītu ekonomiku un augsti kvalificētu, konkurētspējīgu darbaspēka sagatavošanu. To visu sauc arī sarežģītajā vārdā – par Lisabonas stratēģiju. Tātad spiediens nāk no visām pusēm – gan no mūsu sabiedrības, gan no ES.
N. Popens: – Lisabonas stratēģijas uzstādījums patiešām sakrīt ar to, kādas pārmaiņas vēlas mūsu cilvēki.
A. Kurme: – Problēma iezīmējas dziļāk – tas nozīmē, ka ir jāpadomā arī par valsts sistēmu. Ja mūsu prioritāte ir izglītība, tad ne tikai izglītībai jāņem valsts nauda, bet arī valsts budžets būtu jāveido tā, lai izglītības sistēma būtu konkurētspējīga.
– Tikko labas idejas un koncepcijas aiziet līdz budžeta sastādīšanai, tā izrādās, ka reālās prioritātes tomēr ir citas.
– Izglītībai naudu valsts pat dod, bet kur tā paliek, tiešām nezinu. To derētu izpētīt. Zinātnieki kā brauca prom, tā turpina to darīt, skolotājiem alga kā maza, tā maza. Naudu liek iekšā daudz, bet kaut kas "nesaslēdzas" kopā.
Šīs koncepcijas sakarā esmu izstaigājusi visas ministrijas un izrunājusies, kā viņi to redz. Arī Eiropas institūta cilvēki vēl tiksies ar ministriju cilvēkiem, jo runājot var vairāk uzzināt nekā tad, ja cilvēki kaut ko formāli uzraksta.

– Vai parādās nomāktība un neticība, ka ar ES palīdzību te varam kaut ko izdarīt?
A. Kurme: – Nē, gluži otrādi.
N. Popens: – Protams, ir kritika par uzņēmējdarbības problēmām, par reģionālo politiku, par to, ka līdz reģioniem nonāk mazāk informācijas, mazāk naudas un ir grūtāk strādāt nekā Rīgā.
A. Kurme: – Bet tas arī ir atkarīgs no vietējām aktivitātēm.
N. Popens: – Tajā pašā laikā atbalsts lauksaimniecībai visur tiek novērtēts diezgan pozitīvi. Lauksaimniecības finansējums, lauku attīstības dienests tiek ļoti slavēts – tas ir atsaucīgs, izpalīdzīgs.

– Ko tālāk darīsiet ar apkopotajiem materiāliem?
A. Kurme: – Vēl lemsim, vai stratēģijas projekts būs informatīvs un rekomendējošs materiāls vai arī to vajadzēs pārtaisīt atbilstoši Valsts kancelejas pamatnostādnēm, taču zaudējot daļu no tā saturiskās jēgas.
Mēs darbojamies kopā ar nacionālās attīstības plāna veidotājiem. Nacionālās attīstības plāns ir paredzēts ES naudas saņemšanai. Protams, mūsu stratēģijā nevaram sarakstīt neko tādu, kas neiet kopā ar plānu. Mēs regulāri tiekamies ar viņiem, un arī šajā plānā prioritātes ir tās pašas – izglītība un zinātne ir pirmās un svarīgākās.

Aija Cālīte

Publicēts: "Latvijas Avīze" Nr. 346, 2005. gada 21. decembrī