|
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) 24.jūlijā pasludināja spriedumu lietā "Kononovs pret Latviju".
Atsaucoties uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 7.pantu, iesniedzējs sūdzējās Tiesai, uzskatot, ka viņš Latvijā ticis notiesāts par nodarījumiem, par kuriem to izdarīšanas brīdī nebija paredzēta kriminālatbildība ne starptautiskajos, ne nacionālajos tiesību aktos.
Ar četrām balsīm pret trijām Tiesa atzina, ka ir noticis Konvencijas 7.panta pārkāpums. Tiesa sīki analizēja Latvijas tiesu spriedumos konstatētos faktus un izteiktos secinājumus, kritizējot Latvijas tiesu spriedumus par to vispārīgumu starptautisko tiesību normu piemērošanā, kā arī norādīja uz atsevišķiem faktiem un pierādījumiem, kas nebija pietiekoši detalizēti izvērtēti nacionālajā līmenī. Tiesa pauda izbrīnu par to, ka Latvijas tiesas ar atpakaļejošu spēku ir piemērojušas 1949.gadā un 1977.gadā pieņemtas starptautiskas konvencijas, vērtējot 1944.gada notikumus. Tiesa uzskatīja, ka notikumu risināšanās brīdī Kononovs nevarēja paredzēt, ka veiktās slepkavības un māju dedzināšana Mazo Batu ciemā varētu būt sodāmas kā kara noziegumi saskaņā ar 1944.gadā spēkā esošajiem likumiem un starptautiskajām tiesību normām. Savukārt Mazu Batu iedzīvotājiem, pieslienoties kādai no karojošām pusēm (t.i. saņemot ieročus aizstāvībai) vajadzēja apzināties to, ka tas izsauks atriebību no otras karojošās puses pārstāvjiem. Pēc Tiesas uzskata, pat ja Kononova veiktās darbības varēja tikt kvalificētas kā slepkavība, bandītisms u.c., saskaņā ar tajā laikā spēkā esošajiem likumiem, noilgums šāda veida noziegumiem iztecēja jau 1954.gadā, līdz ar to Latvija ir nonākusi pretrunā ar paredzamības principu, tiesājot Kononovu pusgadsimtu pēc tam, kad ir iztecējis noilguma termiņš.
Spriedumam pievienots tiesnešu no Latvijas, Zviedrijas un Islandes atšķirīgais viedoklis. Tajā tiesneši ir norādījuši, ka, pārvērtējot Kononova krimināllietas faktus, Palāta izgāja ārpus savas kompetences robežām, kas neļauj Tiesai rīkoties kā apelācijas instances tiesai, tai skaitā izvērtēt iesniedzēja noziedzīgo nodomu. Turklāt, tiesneši norādīja, ka vairākuma viedoklis šajā lietā nonāca pretrunā ne tikai ar līdzšinējo Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, bet arī ar humanitāro tiesību un starptautisko krimināltiesību, kā arī plašāko starptautisko publisko tiesību nodibinātiem pamatprincipiem. Tiesneši norādīja uz iespējamo dubultstandarta piemērošanu vairākuma viedoklī, kritizējot tēzi, ka par 2.Pasaules kara laikā pastrādātiem kara noziegumiem varēja notiesāt tikai Nacistiskās Vācijas pusē karojošos. Papildus, tiesnesis no Islandes ir norādījis uz Latvijas vēsturisko situāciju 40.tajos gados un to, ka iespēja saukt pie atbildības personas par noziegumiem, kas veikti 2.Pasaules kara laikā Latvijai radās tikai pēc neatkarības atgūšanas.
Tiesa piesprieda iesniedzējam kompensāciju morālā kaitējuma atlīdzībai 30 000 EUR apmērā. Pats iesniedzējs lūdza Tiesu atlīdzināt viņam materiālos zaudējumus un morālo kaitējumu 5 000 000 EUR apmērā.
Saskaņā ar Konvencijas 43.pantu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai Lielajā palātā 17 tiesnešiem. Šādā gadījumā lūgumu vispirms izskatīs piecu Lielās palātas tiesnešu kolēģijā, kas lems par to, vai lieta skar būtiskus Konvencijas vai tās protokolu interpretācijas jautājumus vai arī tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme, lai to izskatītu Lielajā palātā. Kolēģija var pieņemt lietu izskatīšanai Lielajā palātā vai arī to noraidīt.
Fakti lietā "Kononovs pret Latviju"
1942.gadā iesniedzējs tika mobilizēts Sarkanās armijas rindās, kur viņš tika sagatavots organizēt diversijas un partizānu darbību ienaidnieka aizmugurē. Pēc kursu beigšanas viņam tika piešķirta seržanta pakāpe un viņš tika nogādāts Vācijas okupētajā Baltkrievijas teritorijā, tuvu Latvijas robežai. Tur iesniedzējs pievienojās padomju partizānu vienībai un 1944.gada martā viņu nozīmēja par diversantu grupas vadītāju.
1944.gada februārī Mazo Batu ciema teritorijā vācu armija iznīcināja sarkano partizānu vienību. Uzskatot, ka ciema iedzīvotāji bija izsekojuši un nodevuši vāciešiem partizānus, iesniedzēja partizānu grupa nolēma veikt "atriebības akciju".
1944.gada 27.maijā sarkanie partizāni, pārģērbušies vācu armijas uniformās, iegāja Mazo Batu ciemā un izrēķinājās ar ciema iedzīvotājiem. "Atriebības akcijas" rezultātā tika nogalināti deviņi ciema iedzīvotāji, no tiem divas sievietes (viena pēdējā grūtniecības mēnesī). Pieci ciema iedzīvotāji tika nošauti, bet četri, t.sk. sievietes, sadega dzīvi aizdedzinātajās ciema ēkās.
Pēc kara beigām iesniedzējs palika Latvijā un, līdz pat aiziešanai pensijā 1988.gadā, ieņēma dažādus amatus milicijas struktūrās.
1998.gada janvārī Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs ierosināja krimināllietu sakarā ar 1944.gada 27.maija notikumiem, uzskatot, ka iesniedzējs varētu būt vainojams kara noziegumu izdarīšanā. 1998.gada 28.jūlijā iesniedzēja krimināllieta tika nodota Ģenerālprokuratūrai, kas ar 1998.gada 21.augusta lēmumu iesniedzējam izvirzīja apsūdzību kara noziegumos. Pirmstiesas izmeklēšana tika pabeigta 1998.gada 19.novembrī. 1998.gada 18.decembrī lieta tika nosūtīta izskatīšanai Rīgas apgabaltiesai.
2000.gada 21.janvārī Rīgas apgabaltiesa atzina iesniedzēju par vainīgu viņam izvirzītajā apsūdzībā kara noziegumos un piesprieda viņam sešu gadu cietumsodu. Gan iesniedzējs, gan Ģenerālprokuratūra pārsūdzēja šo spriedumu apelācijas kārtībā Augstākās Tiesas Krimināllietu Tiesu palātai.
2000. gada 25. aprīlī, Augstākās Tiesas Krimināllietu Tiesu palāta nosūtīja iesniedzēja krimināllietu Ģenerālprokuratūrai papildu izmeklēšanai, uzskatot, ka lietas materiālos nav atbildes uz vairākiem jautājumiem, kuriem ir būtiska nozīme lietā. Lietas papildizmeklēšanas laikā, Augstākās tiesas Senāts grozīja krimināllietas teritoriālo piekritību, nozīmējot Latgales apgabaltiesu kā atbildīgo tiesu.
2002.gada 27.jūnijā Latgales apgabaltiesa nozīmēja iesniedzējam medicīnisko, psihiatrisko un psiholoģisko ekspertīzi, kuras laikā tika noskaidrots, ka iesniedzēja vispārējais veselības stāvoklis pasliktinās, un ka viņam nekādā ziņā nav ieteicams piemērot ar brīvības atņemšanu saistītu sodu.
2003.gada 3.oktobrī Latgales apgabaltiesa attaisnoja iesniedzēju viņam izvirzītajā apsūdzībā kara noziegumos, bet atzina par vainīgu bandītismā, vienlaicīgi atbrīvojot iesniedzēju no kriminālatbildības noilguma dēļ. Par šo spriedumu iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību, pieprasot pilnīgu sevis attaisnošanu, savukārt Ģenerālprokuratūra iesniedza apelācijas protestu.
2004.gada 30.aprīlī Augstākās Tiesas Krimināllietu Tiesu palāta atcēla Latgales apgabaltiesas spriedumu, atzīstot iesniedzēju par vainīgu kara noziegumos un piespriežot viņam vienu gadu un astoņus mēnešus ilgu cietumsodu – laiku, kuru iesniedzējs jau bija izcietis, atrodoties pirmstiesas apcietinājumā.
Iesniedzējs vērsās ar kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātā, kas ar 2004.gada 28.septembra lēmumu to noraidīja.
Pilns Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas mājas lapā: http://echr.coe.int
(teksta beigas)
|
