Vispārējā cilvēktiesību deklarācija (ANO, 1948) paredz, ka visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi, un viņiem jāizturas citam pret citu brālības garā. Katram cilvēkam ir tiesības uz tādu dzīves līmeni, ieskaitot uzturu, apģērbu, mājokli, medicīniskos pakalpojumus un vajadzīgo sociālo apkalpošanu, kas nepieciešama indivīda un viņa ģimenes veselības uzturēšanai un labklājībai.
Nabadzība ir visās pasaules valstīs. Tomēr, ir valstis, kurām ir iespēja palīdzēt un ir valstis, kurām šī palīdzība ir nepieciešama vairāk. Latvija pakāpeniski ir pietuvojusies attīstīto valstu grupai un tautas attīstības jomā 2006.gadā Latvija starp 177 ANO novērtētajām valstīm ir attīstītāko 45 vidū. Iespējams kādai mazāk attīstītai valstij ir nepieciešama tieši Latvijas palīdzība.
Attīstības sadarbības mērķis ir sniegt palīdzību trūcīgām un mazāk attīstītām valstīm, veicinot to ilgtermiņa sociālo un ekonomisko tautas attīstību, nodrošinot mieru un drošību pasaulē. Attīstības sadarbības pamatprincipi balstās uz universālām vērtībām, kas noteiktas ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un ANO tūkstošgades deklarācijā, kā arī virknē citu ANO deklarāciju: ANO Pasaules ilgtspējīgas attīstības samita deklarācija (Johannesburga, 2002), Starptautiskās konferences par finansējumu attīstībai vienošanās (Montereja, 2002), ANO Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību Rīcības programma (Kaira, 1994) u.c.
Terminā "attīstības sadarbība" vārds "attīstība" nosaka palīdzības mērķi, savukārt "sadarbība" nozīmē donorvalstu vai organizāciju sadarbību ar saņēmējvalstīm, savstarpēji vienojoties par attīstības mērķiem un uzdevumiem, kā arī pušu pienākumiem un atbildību ("UNDP Latvijā, 1992 - 2005: ieguldījums tautas attīstībā").
Attīstības sadarbības politikas īstenošanā var iesaistīties ne tikai valsts institūcijas un to pārstāvji, bet arī nevalstiskais un privātais sektors, kā arī sabiedrība kopumā, sniedzot savu ieguldījumu nabadzības mazināšanai pasaulē.
